Pērles.

  Ar katru dienu arvien vairāk pieaug riebums pret liekuļiem un tiem, kas no sevis iedomājušies sazin ko. Īsti līdz galam nespēšu saprast, cik ļoti zemu cilvēks ir gatavs krist, tikai reputācijas dēļ. Izdomās un pastāstīs citiem tādas lietas par sevi, kuras citi labprātāk slēptu, bet to jau var, jo tad visi domās, cik esmu kruta, yo.
  Nāk smiekli, kad man skatās acīs, stāsta it kā patiesību, bet es labi zinu, ka tie ir meli. Tik maigu sejiņu, smaida, stāsta, atvainojos, huiņu un domā, ka es neko nezinu. Ja arī es daudz ko no tā visa, kas te darās, nezinātu, es tāpat neticētu nevienam viņas vārdam. Vari izliekties sešos līkumos, nē! Tas ir liekulīgi, nožēlojami un  vispār, tas nav vārdos pasakāms, grr. Un labākais, neredzu jēgu melot. Kāds no manis labums? Nu kāds? Pff.

  Vakardiena bija tik jauka. Bija neizsakāms prieks tā kārtīgi parunāties ar manu mīļo Lauriņu. Bija prieks atcerēties mūsu pirmo tikšanos, sarunas, notikumus. Lieliski. Jūtu, ka ar Elīzi arī attiecības uzlabojas. Vai tikai rodas, kas arī ir labi. Jutos sajūsmināta, kad spēju ar R. tā no sirds parunāties. Mums abiem tas bija vajadzīgs. Man jau nu tiešām. Sapratu, ka manas jūtas ir stipri mainījušās un es vairs neesmu tā Laura, kura vēl pirms pāris mēnešiem šī puiša dēļ darītu visu. Izrunājāmies un sapratām, ka tas nebija mūsu laiks un mums tas vienkārši nav lemts. Jau smējāmies, esam kā Serēna un Dens, ha. Bet, ko es ar to gribēju pateikt.. jā, nu man vairs tas nesāp, esmu tikusi tam visam pāri un tagad palikušas vairs tikai lieliskas atmiņas.
  Šīs dienas rīts bija atziņām pārpilns, akk. Kā Elīze teica:"Laur, Tu šodien runā pērles! :D" Ahh, jā. Sen tādi ašie "Auč" teicieni nebija nākuši ārā, haha.
M:"Es pie Tevis vairs nevienu ballīti nesvinēšu!" Es:"Nu, paldies Dievam!"
Laura:"Nu kā, es, Tu, Tu, Tu un Tu braucam un M. paliek te.”
  Citi cilvēki atstāj tikai atmiņas, citi, tās joprojām veido, jā. Vakar bija lieliska telefonsaruna ar Viņu. Ar to arī viss ir pateikts!
  Un es saprotu arvien vairāk - man ir lieliska un superskaista dzīve! Jums ar būtu pēdējais laiks to saprast!

wish.mp3

  Dzīve - nezināmu, neparedzamu līkumu pārpilna un nekad nevar zināt, kas Tevi sagaidīs aiz nākamā līkuma. /Liepa/ Tieši tā.

  Iet dienas un katrā no tām nākas uzzināt tik daudz ko, jā.Cilvēki necerēti saprot, ka viens bez otra nevar. Cits atzīstas mīlestībā. Pasaule, pasaulīt - Tu attīsties. Beidzot cilvēki man līdzās ir laimīgi. Vai vismaz daļa no tiem. Es smaidu un reizē acīs ir asaras. Pagaidām nezinu kādēļ, bet tas nav par to. Esmu laimīga, ka mani mīļie atrod tos īstos, ar kuriem tie jūtas lieliski. Un laimīga, ka manus mīļos kāds mīl tikpat ļoti, cik es. Labi, manus mīļos neviens tā nemīl, kā es, bet vienalga. Doma ir skaidra un tas ir svarīgākais.
  Un, kad pienāks mans laiks, ko? Kad mani kāds tā mīlēs, bez manām drostaliņām un maniem mīļajiem draugiem?

  Pēdējās dienās manā galvā ir tikai viņš, bet man ir tīk ļoti bail, ka man atkal sāpēs, ka es, netipiski man, noslēdzos un nepasaku visu kā ir. Man tiešām bail aprauties kā vienmēr. Esmu tik daudzas reizes tajā visā vīlusies, ka man neticās, ka viss var būt arī labi. Man patīk, kā viņš ar mani runā, ko saka, kā saka, ahh. Es tik loti ceru, ka tas ir pa īstam un viņš jūt to pašu, kaut vai nedaudz, jā. Ai, un tagad viņš no manis ir tik tālu. Tiešām tālu. Otrā Latvijas galā, pilnīgā bedrē, grr. Bet viņš būs atpakaļ un tā ir lieliska sajūta!

  Man reāli nav par ko sūdzēties, tādēļ arī šis ieraksts ir tik saputrots, nekāds un īsti nav ko teikt, ha!

Courage is not the absence of fear but the judgment that something else is more important than it.- Ambrose Redmoon

dzīve bez apstājas

  Cilvēki ar vien pierāda to, kādi cūkas un maitas, atvainojos, viņi ir. Pašlabuma meklētāji. I guess.

  Patiesībā, tajā, kas tagad notiek, neredzu neko, kas nestu labumu. Runā huiņu, atkal atvainojos, un bojā citiem dzīvi. Rodas sajūta, ka cilvēki barojās no tā, ka melo, bojā citu attiecības un visādi citādi čakarē smadzeni. Tas laikam sagādā neizmērojami lielu prieku - samelot, cik tas ir slikts, ko tas ir teicis un tik padot uz priekšu izdomātu, savā slimajā galvā izfantazētu domu. Kādēļ nevar vienkārši sēdēt savās biksēs un nejaukties citu cilvēku dzīvēs? Vai tas tiešām ir tik ļoti sarežģīti? Vienkārši dzīvo savu dzīvi, ja vēlies, čakarē to, bet atstājies no tiem, kuri vispār ne pa tēmu. Stāsti visiem apkārt muļķības par sevi un viss. Tas ir tik grūti? 

  Rodas priekšstats, ka lielākai daļai ir mazvērtības kompleksi un bērnībā saņēmuši nepietiekamu uzmandību. Audzināti mucās un caur spundi baroti. Nav dots sabalansēts uzturs un tagad visu, ko bērnībā nesaņēma, cenšas atgūt. Varu pateikt vienu - nesanāk. 

  Es varbūt tagad tiešām runāju pārāk saasināti, bet tāds ir mans viedoklis. Es izsaku savu viedokli, kā cilvēks no malas un dažbrīd pat tas nelaimīgais, kurš tiek iesaistīts visā tajā jezgā.Tas ir nožēlojami. Tiešām!

  Atkāpjoties no šīs tēmas, vakar neviļus sapratu, cik ļoti daudz cilvēks var panākt ar savu gribasspēku. Un cik daudz cilvēks iegūst, kaut ko zaudējot. Ļoti daudzi saprot dzīves patieso jēgu un patiesās vajadzībgas tikai tad, kad liekas, ir jau par vēlu, kad liekas - viss ir zaudēts. Tad arī rodas vēlme visu labot. Un kad sāc kaut ko labot, Tu apzinies, ka gribasspēks un apņēmība ir vienīgais, kas palīdzēs. Tu sāksi kaut ko darīt un līdzcilvēki redzēs, Tu centies. Ja spēs novērtēt pūliņus, tie palīdzē. Un labot kļūdas kļūs vēl vieglāk.

  Ir svarīgi arī spēt piedot. Piedot un aizmirst skarbu vārdu, nodarījumu un pārāk ilgu klusēšanu. Ir jāsniedz palīdzīga roka arī tad, ja liekas, ka tas ir bezjēdzīgi. Ir jābūt līdzās un jāpalīdz cīnīties par to, kas ir svarīgs ne tikai Tev, bet arī tiem, kas Tev ir apkārt. Hah, ja ne Tu, tad kurš? Ja ne tagad, tad kad?

neliela deva ironijas

  Nav jau tā, ka man ir pilnīgi vienalga. Man vienkārši ir piegriezies viss tik tālu, ka uzmetu visam un visiem.

  Nav tās Lauras, kas bija agrāk, žēl vai arī nē, bet nav. Kaut kas manī ir mainījies. Vai nu esmu kļuvusi pieaugušāka, vai nezinu, kas notiek. Bet mana domāšana un uzticēšanās citiem ir kļuvusi savādāk. Mans uzticības personu skaits ir sarucis līdz minimumam un, ja tas viss tā turpināsies, es palikšu viena ar savām nelaimēm/priekiem un visām citām figņām. Un uzticēties varēšu tikai pati sev. Vai tas neskan ironiski? Protams. Agrāk man šķita, ka apkārt man ir tikai jauki cilvēki. Cilvēki, kuriem es bez liekas domāšanas varu teikt, kā patiesi jūtus, ko daru un ko domāju. Vairs tā nav. Es sāku redzēt cilvēkiem cauri. Vai nav brīnumjauki? Jā, es sāku saprast, ka katrs ir pats savas laimes kalējs un darīs vienalga ko, lai panāktu savu mērķi. Meklēs mērķa īstenošanai īstos cilvēkus. Un līdz ko mērķis tiks sasniegts, šiem cilvēkiem pagriezīs muguru un par tiem aizmirsīs. Sakāves nebūs. Tikai nākamais upuris, ceļā uz mērķi. Un tā pa riņķi, līdz pieleks, protams, uz mirkli, ka cilvēki, kuri bija līdzās, bija tie svarīgākie. Un tad atliks tikai viena iespēja - lūgt piedošanu un atzīt - "Es kļūdījos, piedod!" Skan skaisti, ne tā? Haha, protams. Skan patīkami, prieks dzirdēt tādas lietas. Un kurš gan spēs, kam tādam pretoties? Neviens. Tu piedod, atgriezies tā cilvēka dzīvē, esi līdzās un kas notiek?! Pēc laika esi turpat kur sāki - Tu esi viens, Tev neviena nav un saproti, Tevi apveda ap stūri, izmantoja un jau atkal beigās pagrieza muguru. Un tā atkal, atkal un atkal..

  Ko es ar to gribēju pateikt? To, ka cilvēki ir izmantotāji, manipulatori. Cilvēki ir egoisti! Visi? Nē, vienmēr būs kāds, kas pēc labākās gribas dzīvos. Ir taču jābūt līdzsvaram.

  Kas ir nožēlojamākais? Cilvēks cilvēkam melo. Cilvēks cilvēkam tic. Tā tas būs un paliks.

  Jūs degradējaties. Degradējaties!

"noslaukiet man kājiņas"

  Ir pienākusi tā diena, kad atkal atgriežos savā mazajā, blogerīšu pasaulītē. Šī laikam ir tā vieta, kura man šo laiciņu pietrūka. Kādus 70% dienu es atvero, ja izdodās, blogu un tā arī aizveru. Man ir tik daudz, ko pateikt, bet tai pat laikā, teikt nav ko. Tas ir savādi. Viss ko varu pateikt.
  Pēdējā laikā esmu pārsteidzoši pozitīva. Mani laikam uzlādē tas pozitīvismas un gaišās sejas apkārt. Vai arī es vienkārši pieaugu?! Nezinu, tiešām. Bet tas, ka es jūtos labi, liecina par tikai pozitīvām un visnotaļ patīkamām lietām.

  Jā, pa šo laiku manā dzīvē tik daudz dažādu lietu notika, ka pat grūti secīgi visu uzskaitīt. Kaut gan, es to nebūt nebūtu sākusi darīt. Ziniet, nevajag arī. Un kāpēc? Jo tā ir pagātne. Mirkļi, kas jau ir notikuši un kuri vairs neatkārtoties. Lai arī bija tādu brīžu, kuriem gribētu, lai ir tāda replay poga. Un tad, kad iet pavisam nelāgi, varu viņu nospiest un atkal justies laimīga. Kaut uz neilgu brīdi, tomēr.. Neiespējami.

  Kas noticis pa šo laiku? Hmm, pabiju Norvēģija. Šī valsts un prombūtne no man mīļajiem man lika saprast, cik ļoti mīlu šo zemi, savu zemi. Savas mājas. Draugus. Ģimeni. Vidi. Visu sev apkārt. To, kas man ir šeit - Latvijā. Tā jau saka, no kaut kā ir jāatsakās, lai saprastu, ko patiesi vēlās. Tagad es sapratu, ko vēlos. Protams, emocijām bagāts ceļojums caur skaisto un sūro Skandināviju bija lielisks, bet tā nav vieta, kur vēlētos pavadīt savus dzīves gadus. Varbūt gadi un kaut kādi nebūt dzīves apstākļi mani piespiedīs mainīt domas, varbūt. Bet ne tagad. Tagad mans viedoklis ir dzelžaini nemainīgs. To es varētu atkārtot kaut miljoniem reižu, ja vajadzētu, jā!

  Kas vēl? Kā jau es - pieķēros, ticēju un mani pievīla. Ļoti iespējams, tās bija tikai manas iedomas, ka kaut kādas kopīga nākotne varētu tam sekot, bet iespējams, man tam neviļus, neapzināti, lika noticēt. Kas gan tagad, lai to izzīlē. Bet no tā visa sapratu - gadi, mīļie, gadi tomēr tik ļoti pasaka priekšā par to, cik nobriedis esi gan vienkāršai draudzībai, gan tuvākām attiecībām, kas vairs nerobežojas tikai ar sausu frāzi -Tu manh patīc & Tu man arī patīc. Un šijā ziņā, diez vai es maldos, kas atkal ir tikai mans uzskats. Protams, saka jau, ka gadi nav galvenais - jāskatās, kāds ir domāšanas veids un blāblāblā, bet nu, es nezinu. Visi šie nelaimīgi piemēri, kas man ir bijuši aci priekšā, liecina par ko citu. Skumji. Maybe not! Jāizaug! Katram savs laiks.

  Un šis ir tas brīdis, kad mani pārņem tā sajūta, kad liekas, es varētu izdarīt tik daudz pasaules labā, bet tai pat laikā - pilnīgi neko. Kāda ironija, ne tā?

  Pāris dienas atpakaļ manu ikdienu izkrāsoja "Mans lieliskais vasaras festivāls - @SSF". Ziniet, emociju pārpilnība. Smiekli, kad man kārtējo reizi nākas pārklausīties. Smiekli par to, kā lietus mūs taranē pa ieejas/izejas "takām". Smiekli par tiem, kuriem alkohols krūtīs par daudz un tiem, kam vienkārši ir fun & dzīve iet uz urrā! Asaras par emocionālo Kažas sniegumu. Asaras pastiepjot roku debesīs un sakot paldies viņam par to, ka viņš bija un vienmēr būs mūsu sirdīs ar savām dziesām. Asaras - domājot par to, cik labi, ka man ir pasaulē labākā draudzene, ģimene un pasaulē labākie mirkļi. Sejā atmostas smaids un prieks, kad kāds pasaka, ka esmu simpātiska, kad kāds tā vienkārši pienāk klāt un pasaka "čau". Smaidīju, kad mani pārsteidz uzraujot gaisā un kutinot kā tādu mazu bērneli. Tas viss ir tik patīkami un atmiņā paliekoši, ka ikreizi atceroties smaidu, kā ar ķieģeli pa galvu dabujusi. Patīkami ir kaut vai pretī atgūts smaids un fakts - apkārt it sasodīti lieliski cilvēki! Jauni draugi, jaunas atziņas un emocijas - tā ir vasara, neaizmirstama vasara!

  Visa ir gana, tiešām. Sūdzēties būtu grēks. Taču, ir tikai viena lieta, kas man pietrūkst. Tik ļoti, ka dažkārt liekas, vieglāk ir nolīst kaut kur un gaidīt, kad klušu veca. Man gribās iemīlēties. Nu tā no sirds. Tik stipri, ka nevienu dienu nespētu bez tās otrās personas. Gribu sajust pretmīlu. Tikpat stipru un nesalaužamu. Gribu to sajūtu. Gribu kādu sev līdzās 24/7. Gribu būt vislieliskākais "Čau!" un visgrūtākais "Atā!". Gribu naktī saņemt īsziņu - Es mīlu Tevi! Tā vienkārši - naktī, neko nesakot. Gribu no rītiem redzēt telefonā īsziņu - Labrīt, mana dārgā! Es mīlu Tevi! Un vakarā, pirms eju gulēt dzirdēt balsi, kas saka, ka mani mīl tik ļoti, kā nevienu. Es tik ļoti to vēlos. Bet tā pagaidām nav. Un laikam tam tā tagad ir jābūt. Visam savs laiks, tā saka, vai ne? Vēl sakot, ka tā mīla atnāk tad, kad vismazāk to gaidot.. Varbūt, varbūt.

  Un vai Tu pamanīji, cik daudz manā ierakstā ir vārda - varbūt? Pamanīji? Malacis! 

  Smaidi, priecājies un baudi visu, ko Tev sniedz katra diena. Tajās visās var atrast tik daudz lietu, kuru dēļ smaidīt. Iemācies katrā pelķē ieraudīt sauli un dzidri zilās debesis. Caur sāpēm saskati kaut vienu iemeslu pasmaidīt. Kļūs vieglāk. Kļūs - es zinu!

  

Neviena nav, tik tūkstotis apkārt!

There are many things that we would throw away if we were not afraid that others might pick them up.

“So many people walk around with a meaningless life. They seem half-asleep, even when they’re busy doing things they think are important. This is because they’re chasing the wrong things. The way you get meaning into your life is to devote yourself to loving others, devote yourself to your community around you, and devote yourself to creating something that gives you purpose and meaning.”

es mīlu bioloģiju

Šodien pārņēma nepatīkama sajūta dēļ tā, ka es no sirds centos darīt lietas pēc labākās sirdsapziņas, bet beigu beigās mani novērtē viduvēji, bet citiem, kuriem tai pat laikā ir nospļauties uz visu - vērtējums skan apmēram šādi:"Lieliski, lieliski - 9!"
Ejiet jūs dirst ar šito, ja? Kaitina šāda attieksme. Reāli būtu jāvērtē netikai tas, ko pliki izdara, bet kā un cik ļoti esi centies, ha! Tā es tagad domāju.
Protams, mani jau var apstrīdēt, bet mani tas nerausta ne aiz kājas, ne kā cita. Tas vienkārši ir stulbi, ka nenovērtē cilvēkus, kuri tiešām cenšās un dara.
Un lieki pārliecinājos, ka pagātne un atmiņas uz papēžiem mīs vienmēr. Lai arī, kur tu ietu un ko nedarītu. Tā tas ir un tā tas būs.
Vispār, uznāk brīži, kad gribās paņemt ķieģeli un kādam mest. Tā vienkārši. Nepaskaidrojot kāpēc. Tā gribu un viss!
Kas vēl? Hmm. Manī pēdējā laikā ieplūst tāds kā stimuls kaut ko darīt. Nevaru pateikt no kā tas ir. Varbūt tāpēc, ka beidzot kaut cik normāli guļu, varbūt tāpēc, ka dažas sarunas ietekmēja, varbūt vienkārši esmu ņēmusies prātā, ej nu sazin. Rēbuss, ko tagad minēt. Amats rokā.
Ar katru dienu arvien vairāk pārliecinos par to, ka ir cilvēki, kas vienmēr prātā paliek apmēram desmitgadīga bērna līmenī. Grib uzvesties kā baigā dūda un dāma, bet beigās tur sanāk tikai trula, maza meitenīte, kas smejās, kad parāda rādītājpikstu un iesmejās līdz ar.
Vispār, šis mans ieraksts bija viena liela sūkstīšanās par kaut ko, bet reizē neko.
Galvenais, jau, ka es pati sapratu visu, ko te sarakstīju, paldies, jā!

mērkaķseja

Apmēram kādu trešo, ja ne pat cetrurto, stundu sēžu pie atvērta bloga un nezinu, ko rakstīt. Visu laiku liekas, ka ir taču tik daudz, ko pateikt, bet, kad jāsāk rakstīt - nekā. Tukša lapa un bezjēdzīgi liet ūdeni arī negribu.

Vakardiena bija patīkama ar to, ka nebija vakars jāaizvada vienai pašai. Biju kopā ar savu mīlo meiteni. Pat, ja mēs neko daudz nedarām, arī tā ir laika pavadīšana kopā. Katra savā stūrī mācījāmies un bija labi.
Viņa uzraka kaut kādu grāmatu, kurā bija jocīgi vigrinājumi parādīti (lasīt:kamasutra). Smējāmies par to, cik tas viss tizli izskatās, ja piedomā klāt muļķības.
Šī diena, lielos elpas vilcienos ir patīkama. Ar to, ka skolā bija jātup tikai lidz 12. Patiesībā, varēja vispār neiet. Nebūtu zaudējuma. Patīkami apzināties, ka paredzēto 7 stundu vietā bja tikai 3. Jā, tas tiešām ir jāiegrāmato. Bieži tā negadās, haha.
Šodien ir pirmais aprīlis? Ja? Nu baigi. Mani iznesa cauri divreiz. Tīri tehniski, mani tas nekrata. Ja labi gribētu, es varētu ikvienu izjokot kaut vai 34. augustā. Un novelt visu uz - bet šodien taču 34. augusts. Tā lūk.
Vispār, izlasīju, dzirdēju un vispār atcerējos to, ko sen biju aizmirsusi. Vai vismaz domāju, ka esmu aizmirsusi. Varbūt vienkārši cerēju, ka būšu aizmirsusi. Un tā vienmēr. Atceros un tad lieliskais noskaņojums vējā. Bet mani mieirna tas, ka es vismaz neesmu vienīgā, kas cieš, haha. Lai cik ļauni arī tas neskanētu, es neesmu uz šīs pasaules vienīgā dvēsele, kas cieš. Tādēļ, šī viena doma mani nomierina.
Draugi, draugi, draugi. Bez tiem es laikam vispār sen būtu pakārusies. Miers un basta! Šie daži, man ļoti tuvie cilvēki, vienmēr ir man līdzās un atbalsta. Tas brīžos, kad liekas, ka Tv viss ir zudis, ir vissvarīgākais. Ar visu savu dzīvību nespētu atmaksāt to labo, ko šie cilvēki man devuši. Bez padomiem un rūpēm es sen būtu pazudusi. To es lieliski apzinos. Šie cilvēki, lai arī kā, bet cenšas palīdzēt. Sanāk tā retāk to tā kartīgi novērtēt, bet, kad sāc novērtēt, tad saproti, nepietiktu ar visu pasaules naudu un mantām, lai spētu atdarīt.
Nemanot jāsmaida, kad domāju par šiem cilvēkiem.
Ir lieliska sajūta apzinoties - man līdzās ar brīnišķīgi cilvēki! Jebkurā jomā apbrīnojami, skaisti, patīkami un visādi citādi superīgi!
Vispār, esmu šeit salējusi ūdeni un viss ir ne pa tēmu, bet, vismaz es zināšu, ko šijā dienā domāju. Nākotnei - būs ko palasīt, atkal atcerēties. Un tā mūždien!

Ehh. Ir piektdiena un es 22:30 jau eju gulēt. Vienalga.

ieskrienies

Šī diena bija tik pozitīva un patīkama, līdz vienam brīdim. Sapratu, ka ir cilvēki ar kuriem ir vienkārši neiespējami sastrādāties. Tas nu gan ir skaidrs kā diena. Ja ne pat skaidrāks.
Tik dusmīga kā šodien,es sen nebiju bijusi. Es cilvēks cenšos, daru, bet beigās pasaka, ka tā nav labi un nevienam citam arī nepatīk. Protams, kritizēt jau vienmēr ir vieglāk, nekā pašam izdomāt kaut ko cienīgu un pietiekami labu. Tā ir cilvēku viena no lielākajām kļūdām. Nosoda idejas, saka, ka nav labi utt, lai gan pašiem nav nekā tikpat laba, ko stādīt priekšā. Es jau, protams, nesitu dūri galdā un nesaku, ka mana ideja ir vislabākā, ka jāņem tieši tā, neviena cita, bet tomēr, labāka jau nu tiešām bija par to, kas ir šobrīd. Mīļie cilvēki, ir jādomā ar prātu. Ir jāsaprot, ko tu pats vari izdarīt, neskatoties apkārt un nepiebalsojot citiem. Izaudzējiet sev mugurkaulu un esiet paši par sevi.
Sākumā saka, jājāā, lieliski, tas, ko vajag, bet kad jāsāk kaut kas darīt, tad ir kurnēšana un pukstēšana, ka nav labi tas, šis ir slikti un tas to pēkšņi nevar. Interesanti, ka pirms tam pēkšņi visi varēja. Diezgan ironiski. Bet lai jau cilvēki cīnās kā paši māk, ja nespēj pieņemt, ka viņiem visu padod degungalā kā uz paplātes ar zelta maliņu. Un labā kvalitatē, laikam šajā momentā tas ir svarīgākais - kvalitēte.
Visbēdīgāk šobrīd šķiet tas, ka liela nauda ir izsviesta vējā. Bezjēdzīgi. Tikpat labi es to latu vietā, ko iztērēju šim absurdam, varēju nopirkt sev kaut ko vērtīgu un lietderīgu. Bet, ko tagad, lai es daru? Protams, neko. Ej iesālies un sēdi biksēs. Apmēram tā tagad mani nostādija.
Tāda ir tā pateicība. Ne paldies, ne pliku maizi iedos. Ūdeni iedos nevis padzerties, bet iespļaus Tev sejā. Un tā tas ir mūždien. Es labu gribēdama, pretī nekad neko nesaņemu. Visi prot kritizēt un neko vairāk.
Izdariet taču beidzot paši arī kaut ko un tad ziniet mācīt, kā pareizi vajag.
Vispār, par šo lietu tiešām esmu aizvainota. Varbūt tiešām ir cietusi mana pašcieņa un viss ar to saistītais, nezinu.
Bet es vienkārši nespēju stāvēt malā un gaidīt, kad man kāds kaut ko liks darīt. Es nemāku gaidīt, kad mani, kā pārējos, stumdīs un izrīkos - dari to, tagad ej te, to nē, šito jā utt. Tas nav manā dabā. Es nespēju noskatīties kā cilvēki mokās. Es ņemu un daru. Tāda ir tā darba alga. Nenovērtē jau to, skumji.
Labi, būšu tagad kā pārējie. Sēdēšu, neko nedarīšu, klusēšu un būšu pelēkā pele, kas tikai gaida uz citiem. Sarunāts! Ne darīšu kaut ko, ne neko. Ieskrienieties!
Vakarā bija lielisks treniņš. Mans ķermenis pēc kaut kā šāda bija izslāpis. Tagad esmu gandarīta par aizvadīto vakaru.
Priekšā vēl daudz darba, treniņu sakarībā, bet mēs esam lieliski ieskrējušās un ar lieliem, platiem soļiem dodamies uz priekšu. Ir patīkami redzēt, ka kaut kas notiek, ka viss ir procesā un tuvojās lielajam, gala iznākumam. Zinu, ka beigu beigās visas būsim gandarītas par izdarīto. Tas ir pats labākais!
Tagad esmu izsūdzējusi savu bēdu un nu droši varu uz brīdi pievērsties mācībām un tad miegam, un atpūtai.

Kaut kur it kā kaut kā pietrūkst!

stay strong

“You can be happy tomorrow. You can be happy when you get through your list of things to do. You can be happy when you meet the one. You can be happy when you get the right job. You can be happy when you get that raise. You can be happy when you stop buying the things you need and start buying the things you want. You can be happy when you retire. You can be happy when the weather suits you. You can be happy on a plane. You can be happy in the rain. Or you can stop reading this, take a deep breath, and be happy right now.”

katram sava bedre, ko rakt

Pamanīju, ka jums īpaši neiet pie sirds mani ieraksti, bet tas nekas. Tiešam. Patiesību sakot, man maz rūp tas, ko domā tie, par kuriem es nedomāju. Tā kā, vari iesālīties līdz nākamai ziemai, vai varbūt pat ilgāk. Paldies.
Tad nu pie lietas? Šī diena tika aizvadīta mājās. Jau iepriekšējā vakarā jutu, ka nebūs labi. Galva sāpējā tā, it kā es būtu dabujusi ar pagali pa galvu. Šodien pusi dienas likās, ka izpūtīsu laukā visu savu iepriekšējās dienas pārtiku.
Varētu tiešām padomāt, ka esmu stāvoklī, bet nu nē. Tas nu gan tik drīz nenotiks. Par laimi vai nelaimi, bet nenotiks.
Jūs sakāt, un galvenais, ka es teicu, ka pavasaris klāt? Ja? Kā tad. Tas jau paliek neciešami un smieklīgi. Visu dienu ārā snieg, līst, snieg, līst un tā nepārtaukti. Vējš pūš uz velna paraušanu un ārā nav ne miņas no tā sauktā pavasara. Dziļa vilšanās.
Šodien bija izcili slims sapnis. Kā liela daļa no tiem, kas man agrāk bija visai bieži. Mani atkal izsekoja, vajāja. Sapnī bija cilvēks, par kuru nākas dienā iedomāties vismaz vienu reizi un vēl cilvēki, kas sastāda manu iekdienu. Atceros, kā mēs slēpāmiem. Kā viņi centās mani glāb. Kā pie manas mājas garažā centāmies atšifrēt, kas ir šis cilvēks, kur atrodās, kā uzveikt. Skaidri atceros, kā muku gar kaut kādu rūpnīcu. Tur bija platas, noplukušas un ļoti pelēkas ielas. Nepatīkami, vienā vārdā. Atceros tik daudz dažādu mazu sīkumiņu, nelielas ainas, kuras it kā kaut kur jau būtu redzējusi.
Atceros kā es ar šo sev tuvo cilvēku runāju, viņš man teica, ka tas vairs nekad neatkārtosies, ka viss būs labi. Nekad mani nepametīšot un man nekad nebūšot vairs, kas tāds jāpiedzīvo. Par ko viņš runāja, es neatceros, bet to seju un vietu es nekad neaizmirsīšu.
Tā kā es sapņu tulkošanai īpaši neticu, tad nu, es netulkošu un savu laiku netērēšu.

Ar domām, ka rīt būs lieliska diena, es šodien došos pie miera.
Izdarīšu visu, kas vēl ir jāizdara. Tējs krūze, nedaudz tv un miegs. Tad jau būs klāt trešdiena, tad ceturtdiena un tad jau kārtējā piektdiena būs klāt. Un tad varēs ar smaidu doties brīvdienas un domāt - vēl viena nedēļa aizvadīta. Jau tuvāk vasarai un brīvībai.
Lai jums patīkama un veiksmīga atlikusī nedēļa.

Cik tad īsti ir?

Šī diena aizritēja kā tāds karuselis, kas tikai griezās un griezās, brauca un brauca, bet gala kā nav tā nav. Diena likās absolūti gara un nogurdinoša. Bija sajūta, ka stunda velkas apmēram kā divas vaarbūt tomēr vairāk.
Esmu apmulsusi ar šiem laikiem. It kā ir tik, bet patiesībā ir tik. Beigu beigās, tad cik īsti ir?
Laikam, dienas jautājums.
Rīts pārsteidza mūs nesagatavotus. Lai gan, par to nemaz tik ļoti nevajadzēja brīnīties, bet tomēr. No rītiņa sniga. Tiešām, sniga vārda tiešākajā nozīmē. Nevis tā vienkārši, nedaudz, nedaudz, tik tā - būtībai. Bet gan tiešām lielām pārslām un nepārtraukti sniga.
Vai zini, kāds laiks bija pagājušajā gadā, tieši šajā dienā? Nezini? Nu labi vien ir, jo es arī nezinu. Bet dzirdēju, ka sniegs nu tiešām nebija.
Viens priecīgs pavērsiens - vakars bija patīkams. Spīdēja spoža saulīte. Bija patīkami silts, nu labi, cik nu silts var būs dienā, kurā no rīta sniga, bet tomēr, ņemsim kā salīdzinājumu. Ja padomā, kā bija pirms mēneša un kā ir tagad, tad, manuprāt, vārds "silts" ir tieši laikā. Vakars jau vēdināja uz pavasarīgām izjūtām. Vējš tāds neliels un saulīte pošās uz rietu. Patīkami arī tas, ka pulksten 20 saule vēl mūs apspīd un ārā ir gaišs. Tik patīkami, tiešām. Šī ir vienīgā lieta, kas mani spēj iepriecināt. Pavasaris! Viennozīmīgi pavasaris.Ir tik nepatīkami, kad dzīvē negaidot atgriežas cilvēks, kurš tajā nav bijis gadiem. Protams, es par to spriest nevaru, bet cenšos izprast kāda tuva cilvēka situāciju.
Tā jau saka, ka īsta mīlestība nerūs. Vai varbūt tā bija tikai cieša pieķeršanās? Vai varbūt tomēr..
Jebkurā gadījumā es ticu, ka tiks pieņemti pareizi lēmumi un saprāts ņems virsroku. Ceru, ka nevienam nebūs jācieš un beidzot, bet kāda sapinšanas būs iztikts!

 Tagad es došos pie miera. Pulkstens jau rāda 22:00. Ir laiks izgulēties. Vēljovairāk, kad jūtos tik slikti. Šoreiz, cik labi, vai varbūt nē, bet šoreiz fiziski. Morālās sāpes ir aizliktas kaut kur dziļi atvilktnē. Šis nav īstais laiks tām.

freelove

Šī dienas galu galā izvērtās visai nepatīkama. Nu kā tad tā, ak vai.
Man bija dota nedēļa, lai es tiktu galā ar visiem saviem darbiņiem, bet nē, mūžīgais, vēlāk, gan jau kaut kā. Šodien man šīs frāzes dēļ nācās ciest un es beidzot sāku apjēgt kādā purvā esmu iekļuvusi. Ir tik neizsakāmi daudz darāmā, ka es pat nezinu kā savilkšu kopā galus.
Bet, it kā manas sekmes neliecina ne par ko sliktu, tā neko, bet es vienkārši morāli jūtu, iekšā kaut kas urd, ka vajag daudz labāk. Nu ja tā, tad laikam, ka tiešām vajag.
Esmu kļuvusi beztbildīga. Protams, savā ziņā es tāda esmu bijusi vienmēr, bet laikam, ka uz vecumu es tāda palieku vēl vairāk. Tas ir slikti. Ļoti slikti. Jūs tā nedariet! Esiet gudri un dariet lietas laikā. Tad jums nebūs problēmas. Nekādu uztraukumu, panikas lēkmju un sajūta, ka esi kā tāda uzvilkta stīga.
Pēdējā laikā mani ir tik viegli nokaitināt. Traki. Vai varbūt arī nē.
Man ir aizdoma, ka jāatsakās no šīs mūsdienu komunikācijas, līdz būšu kārtīgi nostājusies atpakaļ uz kājām. Nu tā stabili. Līdz brīdim, kad zināšu - man nekas vairs nedraud!

Depeche Mode - FreeLove - šī dziesma daļēji nomierina.

Un es pat tagad sēžu un neko lāgā saprātīgu nedaru. Nožēlojams vakars. Vienīgi šodien es nedomāju par lietām, kuras mani sāpina. Šodien prātā lietas (lasīt: sūdi), kuras man liek uztraukties un stresot. Tad jau es labāk mokos ar morālām sāpēm. Nē, bet tiktiešām. Tas tomēr ir nedaudz savādāk. Bet, lai nu kā - manī iekšā, kaut kur dziļi,dziļi mīt kāda neliela motivācija kaut ko darīt. Varbūt tā nav motivācija, bet apziņa, ka nu ir ziepes lielas. Vienvārdsakot - jācīnās!

time ticking

Lieliska svētdiena. Esam iekāpuši vasarā. Precīzāk, esam ceļā uz pavasari ar vasaras laiku. Ir tik savādi rakstīt kaut ko par vasaru. Ka tā jau tepat, tepat aiz stūra, jo es vēl nesen teicu, cik ļoti nevēlos sniegu, kā gaidu Ziemasvētkus, bet paskat tik - jau esam iekāpuši marta noslēguma nedēļā. Vēl pāris dienas un jau aprīlis klāt un tad padomā - maijs un viss. 3 mēnešus garas brīvdienas, miers no skolas, uztraukumiem, stresa un daudz saules, prieka, smiekļu un nepārspējami daudz piedzīvojumu un lielisku izjūtu.
Es būšu viena no tām, kas sūdzēsies un, kas jau sūdzās, ka skola jau sēž aknās un ātrāk gribās tik prom. Mēs jau varam to visu negribēt. Varam vēlēties kaut ātrāk tiktu prom no tā sauktā murga, bet kā mana mamma saka, ir pagājuši 18 gadi, kopš viņa beidza skolu, viņa atzīst - viņa grib atpakļ šos laikus, kad lielākā problēma bija mājasdarbi. Protams, viņai mājasdarbi bija apmēram trīs reizes mazāk, nekā man tagad, bet tas nemaina pašu lietas būtību. Skolas laiks tomēr ir jāizbauda, lai arī kā mums liktos, cik glupi un nevajadzīgi, kaitinoši un traucējoši tas nebūtu.
Patiesību sakot, man šobrīd būtu jāmācās. Jāpilda neskaitāmi daudzie mājasdarbi, bet slinkums ņem virsroku, precīzāk, blogger.com ņem virsroku. Bija liela vēlme šeit kaut ko ierakstīt, tā nu es te sēžu un rakstu.
Pieļauju domu, ka te nekas īpaši ievērības cienīgs nav, bet tas neko nemaina.
Pēc apmēram 50 minūtēm būs jādodas prom. Ar vecākiem došos pie kaimiņienes un viņas mazā, jaukā dēlēna. Atzīmēsim dzimšanas dienu un jūtu, ka jauki pavadīsim laiku.
Tagad gan, kamēr man ir laiciņš, pabeigšu savus iesāktos darbiņus un tad nu došos.

Smaidam un baudam to, kas mēs esam ceļā uz to, kas vēlamies būt!

flyin' solo

Paskat, kāds laiks nav jau pagājis, kopš pēdējo reizi šeit iemetu kādu ziņu.Es pat vairs nerakstīšu šos random tekstus - es labošos utt. No point.

Man ir tik daudz ko teikt, bet, ja es to visu sāktu rakstīt, vai es tad galu visam redzētu? Protams, nē. Sakāmā ir tik daudz. Manuprāt, sanāktu lielisks romāns, kurš sarakstīts pilnīgā afekta stāvoklī, bez jebkādas sajēgas, nu priekš kam to visu vajag.
Laikam, ka sākšu ar to, ka es laikam vienmēr būšu tas putniņš, kurš iemīl vēju. Tas šodien pūš šeit, bet rīt jau citur. Tas  nekad neatgriežas tāds, kāds tas bija agrāk. Skaists, maigs, cerību pilns.
Es pieķeros un lieku pieķerties cilvēkiem tik ļoti, ka beigās sāp gan man, gan tam otram cilvēciņam. Šī apziņa, ka zini - Tu jebkurā brīdī vari likt ciest kādam, kurš Tevi mīl, rūpējās par Tevi, ciena un uzrauga ikkatru mīļu Tavu solīti. Šī apziņa tiktiešām nomoka ikdienas.
Un sliktākais ir tas, ka es tiešām esmu panākusi, ka cilvēkam sāp. Ziniet, sāp cilvēkam, kurš man ir tiktiešām svarīgs, bet es sava unikālā rakstura dēļ, nedrīkstu, tiešām - nedrīkstu paturēt sev līdzās.
Tā saka, ka ir cilvēki, kuriem lepmts būt tikai draugiem, citiem - mūžīgiem svešiniekiem.
Ziniet vēl ko? Es jau atkal pieķeru sevi pie domām, varbūt tomēr atkal riskēt? Varbūt tomēr? Ja nu šoreiz? - Bet nē, tad es sevi apklusinu, sakot sev, paskaties pagātnē, ko Tu jau esi izdarījusi. Nedari vēl vairāk pāri.
Pie šī es arī turos. Vismaz cenšos turēties, līdz brīdim, kad salūzīšu un noraušos no tāsa sauktās - ķēdes.
Dažkārt, es jūtos kā tāds atmiņu sūklītis. Visur, kur vien eju, visu, ko redzu, spēju asociēt ar kādu cilvēku. Cilvēku, kas ir un bija manā dzīvē. Bieži es sevi pieķeru smaidam, citreiz - smaidam un raudam reizē. Tās prieka asaras, bet dažreiz - vienkārši stāvot, domājot un raudot. Gan iekšēji, gan ārēji.
Esmu sūklītis, kurš kādsā brīdī arī nolietojas un jāizsviež ārā. Un, kad laiks ir izmest, es, kā teikt, uzsprāgstu. Visas krātās emocijas ekslodē un tad ir haoss. Ne tikai manā, bet manu mīļo dzīvēs.
Es pat nezinu kādēļ mans pulkstenis jau rāda pulkstens četru. Vai tiešām ir jau tik ļoti vēls?
Man ir tik daudz vēl ko teikt, bet es šodien nezinu kā, lai to visu milzīgo informācijas gūzmu apkopo. Ir grūti sakārtot visu pa plauktiņiem, kad visapkārt ir tāds haoss un netīrība. Ja man agrāk vārdi paši plūda, sakāmais sakārtojās secīgi, tad tagad tā nav. Man ir tik daudz ko teikt, viss nāk virsū vienā laikā. Tas, tas un tas. bet skan, vēl šis arī un tas laikam par ar.
Tik daudz kā, pārāk daudz.
Tā kā mans pulkstenis mistiskā kārtā rāda, ka ir jau četri no rīta, tad mans veselais saprāts vēsta, ka man laiks doties pie miera.
Rītdiena būs visai sapringta. Daudz darāmā. Maz laika domāt. Vismaz.

Es laikam, ka māku tikai sūdzēties. Nekas, lai jau.

Tuva dziesma!

all around the world

Feels like your beatin', beatin' the drumbeats into my

heart.

Feels like there's nothin', nothin' around to make me

stop.

You are a motion that makes me high.

You are a dream that burns inside.

A magic potion, that's my soul.

Come fly with me.

  Šodien piespiedu kārtā nācās aizdomāties par cilvēka zemapziņu. Par to, kas nodarbina mūsu prātu, kad mēs guļam un cik no miegā redzētā ir taisnība, kā tas mūs ietekmē un kādas paralēles var vilkt ar reālo pasauli.

  Nezinu, cik lielā mērā sapņi ir tulkojami un savelkami ar reālo dzīvi, jo, katram sapņi tulkojās savādāk. Katrs dienas laikā ir piedzīvojis, ko pilnīgi atšķirīgu, kas kaut kādā mērā iespiežas zemapziņā un to ataino sapņos, ko redzi, kad esi iemidzis. 

  Pēdējā mēneša laikā manu miegu tramda sapņi, kurus vairāk var saukt par murgiem. Nepatīkami un pēc pamošanās jūtos slikti, it kā tiešām kaut kas tāds būtu noticis reālajā dzīvē. Tad vairāk iedziļinoties tajā visā, kas iepriekšējo mēnesi ir noticis, nācu pie slēdziena, ka man pietrūkst fiziskās slodzes. No nekā nedarīšanas kļūstu paranoiska, man ir vairāk laika domāt par visādām lietām un mans ķermenis pārāk atslābst. Tam vairs nav slodzes, kas reizē arī nodarbinātu smadzenes. Tās arī nogurtu un līdz ar to mans miegs kļūtu ciešāks un sapņi būtu savādāki, vai arī vispār būtu miegs bez sapņiem. Manā gadījumā tas būtu vislabākais variants. Bet jā, tā tas ir. Nācu pie slēdziena, ka man ir nepieciešama fizikas slodze, kā tas bija agrāk.
  Tas, protams, ir personīgi man. Bet katram šie faktori var atšķirties, jo kā jau es teicu - katrs mēs esam savādāks. 

  Šodien savu domu bija visai grūti noformulēt, tādēļ šis ieraksts vairāk ir kā tāds referāta iztirzājums vai secinājums, kas kuram tuvāks.

Dzīve ir skaista, lai arī, kas tajā notiktu. Ir jāmāk katru dzīves pagriezienu izvērst tā it kā tam būtu jābūt, jāsmaida, jāiet uz priekšu un neparko nav jādomā. Domājam gaišas domas un sapņojam skaistas lietas! Mīlam - tos, kas mums ir apkārt, tos, kas mūs mīl, sāpina. Mīlam lietas, kas liek mums smaidīt un priecāties. Dzīve tev ir dota tikai viena un tā ir jābauda kā pirmo un pēdējo reizi.

Esi brīvs.

Priecājies par ikdienišķiem niekiem kā to dara bērns - bezrūpīgi!

Izdari ko tādu,ko nekad neesi darījis.

Iemīlies! Līdz ausīm, neprātīgi. 

Dejo. Lietū. Visur. Dejo!

Smejies no sirds.

happiness, it's choice.

  Kā es gribu mācēt norobežot sevi, proti, iemācīties stāties pretī tam, ka es pārāk ātri pieķeros cilvēkiem. Tā dēļ esmu tik traki cietusi un sāpinājusi citus. Gribu iemācīties sev iestāstīt - šim cilvēkam nepieķeries, tam arī nē un vispār, nepieķeries ne vienam. Tiklīdz pieķeros, uzreiz pakļauju sevi riskam tikt sāpinātai. Ne vienmēr, protams, bet.. Pieķeršanās ir arī jauka un patīkama. Tu zini, ka ir kāds, kuram Tu vari uzrakstīt, izstāstīt ko es darījis, ko ne. Tu zini, ka vienmēr būs kāds, kuram esi veltījis laiku, kurš laiku ir veltījis arī Tev. Visam vienmēr būs savas gaišās un tumšās puses, neskatoties ne uz ko. Tā tas vienkārši ir dzīvē iekārtots un to nemainīt, lai arī cik ļoti Tu vēlies, jo vienmēr būs kāds, kuram vajag stiprāk, dziļāk un maigāk. Var mainīties tikai Tu pats un cilvēki, kuri Tev ir apkārt. 

“Keep your head up and your arms out; you never know what may fall into your life.”

Make your own story. Story about you. And maybe about you & me.

  

“Life will break you. Nobody can protect you from that, and living alone won’t either, for solitude will also break you with its yearning. You have to love. You have to feel. It is the reason you are here on earth. You are here to risk your heart. You are here to be swallowed up. And when it happens that you are broken, or betrayed, or left, or hurt, or death brushes near, let yourself sit by an apple tree and listen to the apples falling all around you in heaps, wasting their sweetness. Tell yourself you tasted as many as you could.”

a simple life

  Cilvēks smagi maldās sakot, ka viņa dzīve ir parasta, tāda kā citiem un šalalā. Katram dzīve atšķiras ar notikumiem tajā, ar cilvēkiem, ar piedzīvojumiem. Un vispār, nedrīkst teikt, ka mēs esam vienādi. Katrs ir unikāls un nekur neatradīsi divas vienādas dzīves, cilvēkus, raksturus un pusdienu atliekas. 
 

the time dirty bit

  Ir pagājis kāds laiciņš, kopš pēdējo reizi šeit rakstīju, tas tiesa. Neliegšos, liels traucēklis ir un vienmēr būs slinkums. Iespējams arī neciešamais laika trūkums un visādi citādi dzīves sīkumi, kas neviļus traucē ikdienas ierasto ritmu. Es būtu pateicīga vienalga, kam, lai tikai manā ikdienas steigā atrastos laiks, lai šeit kaut ko ierakstītu, tas būtu lieliski. Ir patīkami palasīt to, kas ar mani ir noticis pagātnē un, ko varbūt esmu piemirsusi lielo notikumu burzmā.
  Ir noticis tik daudz kas, nespēju pat visu tā kārtīgi sagremot, patiesībā.
  Stādies priekšā, ir jau 2011. gads. Tas ir tik neticami. Grūti aptvert, ka laiks skrien tik ārprātīgi ātri. Tāda sajūta, ka laiks ir kā tāds ekspresvilciens, kas mani rauj sev līdzi, un ceļā neredzot neko, kā tikai zibošās ainas pa ceļam, prātā paturot tikai to skaistāko un neaizmirstamāko. Un Tu nespēj nemaz attapties, kad esi jau galā, manā gadījuma jāsaka - esi pārdzīvojusi,izdzīvojusi un visādi citādi dzīvojusi 2010. gadu! 

   Gads ir bijis notikumiem bagāts, piedzīvojumiem pārpilns. Ir bijuši smagi triecieni, iemīlēšanās, zaudējumi, uzvaras. Viss ir bijis! Un es droši varu teikt - varbūt neesmu kļuvusi par labāku cilvēku, bet zinu, ka esmu tāda, kāda nebūs neviena cita uz šīs pasaules! Tur es varu likt savu galvu ķīlā. Un es ar to lepojos. Ir lietas, kuras tiešām es nožēloju - lietas, kuras neesmu pateikusi, izdarījusi, vai arī pretēji, ko esmu izdarījusi un pateikusi. Protams, tā ir tagad pagātne un to vairs nekādi nemainīt, bet ir kas tāds, ko vēl var mainīt, un tā ir nākotne! Tā ir jāveido tā, lai 2060. gadā var pateikt - tie tik bija laiki, kā mēs tur to, kā mēs tur šito. Un tā, lai smaids no sejas nepazūd ne mirkli.
  Ir tik daudz lietu, ko gribētu izkliegt skaļi un cerēt, ka pēc tam kļūs labāk. Ir tik daudz lieto, ko gribētu noklusēt. Tā būs vienmēr, jo nekad nebūs ideāli, nekad nebūs tā, kā Tu patiesi vēlies. Vienmēr būs kaut kas uz to pusi, bet, lai arī kā būtu - jāiet paceltu galvu un jādomā - jā, tā/tas esmu es! Jāsmaida un jāpriecājās par to, ko Tev dzīve sniedz. Un, kad sniedz, jāprot to saķert un izmantot savā labā tā, kā tieši Tu to vēlies. Tieši tā un nekā savādāk! Kal dzelzi, kamēr vēl karst - tas saucās apmēram tā.

  If you believe in yourself and with a tiny pinch of magic, all your dreams come true!

  Šim gadam ir tik daudz dažādu apņemšanos, ka īsti nevar saprast, ar kuru tad, lai sāk. Visām ir tik liela nozīme manā dzīvē. Jāpievēršas vairāk sevis pilnveidošanai. Jāaizmirst par slikto, jādomā pozitīvi un šalalā. Tiešām, tik daudz kā.
  Pagaidām, laikam jāsāk ar to, ka jānoskaņojas pēdējam semestrim skolā. Būs traks gads, es jau paredzu. Tik daudz kā darāma - zinātniskais darbs, olimpiādes. Pat sīkumi - obligātās literatūras utt. (Būtu pa pirmo, ja es tiktu galā ar Kaudzīšu "Mērnieku laikiem", ak vai.) Gads būs traks, par to liecina ne tikai tas, ko sola skola, bet arī viss ārpus tās. Jauni draugi, jaunas atziņas, piedzīvojumi, ballītes. It viss. Nevaru vien sagaidīt, kad varēšu tajā visā mesties iekšā un turpināt iesākto braucienu ekspresī!

  Sev un pārējiem es novēlēšu izturību, pacietību un spēju pat vistumšākajā naktī saskatīt mirdzam zvaigzni!

  Solīt es neko nesolu, bet - es šeit vēl parādīšos un kāda vārsma taps!
  Paldies, ka atlicināji laiku un izlasīji.

  -LAURA