Ir pienākusi tā diena, kad atkal atgriežos savā mazajā, blogerīšu pasaulītē. Šī laikam ir tā vieta, kura man šo laiciņu pietrūka. Kādus 70% dienu es atvero, ja izdodās, blogu un tā arī aizveru. Man ir tik daudz, ko pateikt, bet tai pat laikā, teikt nav ko. Tas ir savādi. Viss ko varu pateikt.
Pēdējā laikā esmu pārsteidzoši pozitīva. Mani laikam uzlādē tas pozitīvismas un gaišās sejas apkārt. Vai arī es vienkārši pieaugu?! Nezinu, tiešām. Bet tas, ka es jūtos labi, liecina par tikai pozitīvām un visnotaļ patīkamām lietām.
Pēdējā laikā esmu pārsteidzoši pozitīva. Mani laikam uzlādē tas pozitīvismas un gaišās sejas apkārt. Vai arī es vienkārši pieaugu?! Nezinu, tiešām. Bet tas, ka es jūtos labi, liecina par tikai pozitīvām un visnotaļ patīkamām lietām.
Jā, pa šo laiku manā dzīvē tik daudz dažādu lietu notika, ka pat grūti secīgi visu uzskaitīt. Kaut gan, es to nebūt nebūtu sākusi darīt. Ziniet, nevajag arī. Un kāpēc? Jo tā ir pagātne. Mirkļi, kas jau ir notikuši un kuri vairs neatkārtoties. Lai arī bija tādu brīžu, kuriem gribētu, lai ir tāda replay poga. Un tad, kad iet pavisam nelāgi, varu viņu nospiest un atkal justies laimīga. Kaut uz neilgu brīdi, tomēr.. Neiespējami.
Kas noticis pa šo laiku? Hmm, pabiju Norvēģija. Šī valsts un prombūtne no man mīļajiem man lika saprast, cik ļoti mīlu šo zemi, savu zemi. Savas mājas. Draugus. Ģimeni. Vidi. Visu sev apkārt. To, kas man ir šeit - Latvijā. Tā jau saka, no kaut kā ir jāatsakās, lai saprastu, ko patiesi vēlās. Tagad es sapratu, ko vēlos. Protams, emocijām bagāts ceļojums caur skaisto un sūro Skandināviju bija lielisks, bet tā nav vieta, kur vēlētos pavadīt savus dzīves gadus. Varbūt gadi un kaut kādi nebūt dzīves apstākļi mani piespiedīs mainīt domas, varbūt. Bet ne tagad. Tagad mans viedoklis ir dzelžaini nemainīgs. To es varētu atkārtot kaut miljoniem reižu, ja vajadzētu, jā!
Kas vēl? Kā jau es - pieķēros, ticēju un mani pievīla. Ļoti iespējams, tās bija tikai manas iedomas, ka kaut kādas kopīga nākotne varētu tam sekot, bet iespējams, man tam neviļus, neapzināti, lika noticēt. Kas gan tagad, lai to izzīlē. Bet no tā visa sapratu - gadi, mīļie, gadi tomēr tik ļoti pasaka priekšā par to, cik nobriedis esi gan vienkāršai draudzībai, gan tuvākām attiecībām, kas vairs nerobežojas tikai ar sausu frāzi -Tu manh patīc & Tu man arī patīc. Un šijā ziņā, diez vai es maldos, kas atkal ir tikai mans uzskats. Protams, saka jau, ka gadi nav galvenais - jāskatās, kāds ir domāšanas veids un blāblāblā, bet nu, es nezinu. Visi šie nelaimīgi piemēri, kas man ir bijuši aci priekšā, liecina par ko citu. Skumji. Maybe not! Jāizaug! Katram savs laiks.
Un šis ir tas brīdis, kad mani pārņem tā sajūta, kad liekas, es varētu izdarīt tik daudz pasaules labā, bet tai pat laikā - pilnīgi neko. Kāda ironija, ne tā?
Pāris dienas atpakaļ manu ikdienu izkrāsoja "Mans lieliskais vasaras festivāls - @SSF". Ziniet, emociju pārpilnība. Smiekli, kad man kārtējo reizi nākas pārklausīties. Smiekli par to, kā lietus mūs taranē pa ieejas/izejas "takām". Smiekli par tiem, kuriem alkohols krūtīs par daudz un tiem, kam vienkārši ir fun & dzīve iet uz urrā! Asaras par emocionālo Kažas sniegumu. Asaras pastiepjot roku debesīs un sakot paldies viņam par to, ka viņš bija un vienmēr būs mūsu sirdīs ar savām dziesām. Asaras - domājot par to, cik labi, ka man ir pasaulē labākā draudzene, ģimene un pasaulē labākie mirkļi. Sejā atmostas smaids un prieks, kad kāds pasaka, ka esmu simpātiska, kad kāds tā vienkārši pienāk klāt un pasaka "čau". Smaidīju, kad mani pārsteidz uzraujot gaisā un kutinot kā tādu mazu bērneli. Tas viss ir tik patīkami un atmiņā paliekoši, ka ikreizi atceroties smaidu, kā ar ķieģeli pa galvu dabujusi. Patīkami ir kaut vai pretī atgūts smaids un fakts - apkārt it sasodīti lieliski cilvēki! Jauni draugi, jaunas atziņas un emocijas - tā ir vasara, neaizmirstama vasara!
Visa ir gana, tiešām. Sūdzēties būtu grēks. Taču, ir tikai viena lieta, kas man pietrūkst. Tik ļoti, ka dažkārt liekas, vieglāk ir nolīst kaut kur un gaidīt, kad klušu veca. Man gribās iemīlēties. Nu tā no sirds. Tik stipri, ka nevienu dienu nespētu bez tās otrās personas. Gribu sajust pretmīlu. Tikpat stipru un nesalaužamu. Gribu to sajūtu. Gribu kādu sev līdzās 24/7. Gribu būt vislieliskākais "Čau!" un visgrūtākais "Atā!". Gribu naktī saņemt īsziņu - Es mīlu Tevi! Tā vienkārši - naktī, neko nesakot. Gribu no rītiem redzēt telefonā īsziņu - Labrīt, mana dārgā! Es mīlu Tevi! Un vakarā, pirms eju gulēt dzirdēt balsi, kas saka, ka mani mīl tik ļoti, kā nevienu. Es tik ļoti to vēlos. Bet tā pagaidām nav. Un laikam tam tā tagad ir jābūt. Visam savs laiks, tā saka, vai ne? Vēl sakot, ka tā mīla atnāk tad, kad vismazāk to gaidot.. Varbūt, varbūt.
Un vai Tu pamanīji, cik daudz manā ierakstā ir vārda - varbūt? Pamanīji? Malacis!
Smaidi, priecājies un baudi visu, ko Tev sniedz katra diena. Tajās visās var atrast tik daudz lietu, kuru dēļ smaidīt. Iemācies katrā pelķē ieraudīt sauli un dzidri zilās debesis. Caur sāpēm saskati kaut vienu iemeslu pasmaidīt. Kļūs vieglāk. Kļūs - es zinu!
Neviena nav, tik tūkstotis apkārt!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru