Man ir tik daudz ko teikt, bet, ja es to visu sāktu rakstīt, vai es tad galu visam redzētu? Protams, nē. Sakāmā ir tik daudz. Manuprāt, sanāktu lielisks romāns, kurš sarakstīts pilnīgā afekta stāvoklī, bez jebkādas sajēgas, nu priekš kam to visu vajag.Laikam, ka sākšu ar to, ka es laikam vienmēr būšu tas putniņš, kurš iemīl vēju. Tas šodien pūš šeit, bet rīt jau citur. Tas nekad neatgriežas tāds, kāds tas bija agrāk. Skaists, maigs, cerību pilns.
Es pieķeros un lieku pieķerties cilvēkiem tik ļoti, ka beigās sāp gan man, gan tam otram cilvēciņam. Šī apziņa, ka zini - Tu jebkurā brīdī vari likt ciest kādam, kurš Tevi mīl, rūpējās par Tevi, ciena un uzrauga ikkatru mīļu Tavu solīti. Šī apziņa tiktiešām nomoka ikdienas.
Un sliktākais ir tas, ka es tiešām esmu panākusi, ka cilvēkam sāp. Ziniet, sāp cilvēkam, kurš man ir tiktiešām svarīgs, bet es sava unikālā rakstura dēļ, nedrīkstu, tiešām - nedrīkstu paturēt sev līdzās.
Tā saka, ka ir cilvēki, kuriem lepmts būt tikai draugiem, citiem - mūžīgiem svešiniekiem.
Ziniet vēl ko? Es jau atkal pieķeru sevi pie domām, varbūt tomēr atkal riskēt? Varbūt tomēr? Ja nu šoreiz? - Bet nē, tad es sevi apklusinu, sakot sev, paskaties pagātnē, ko Tu jau esi izdarījusi. Nedari vēl vairāk pāri.
Pie šī es arī turos. Vismaz cenšos turēties, līdz brīdim, kad salūzīšu un noraušos no tāsa sauktās - ķēdes.
Dažkārt, es jūtos kā tāds atmiņu sūklītis. Visur, kur vien eju, visu, ko redzu, spēju asociēt ar kādu cilvēku. Cilvēku, kas ir un bija manā dzīvē. Bieži es sevi pieķeru smaidam, citreiz - smaidam un raudam reizē. Tās prieka asaras, bet dažreiz - vienkārši stāvot, domājot un raudot. Gan iekšēji, gan ārēji.
Esmu sūklītis, kurš kādsā brīdī arī nolietojas un jāizsviež ārā. Un, kad laiks ir izmest, es, kā teikt, uzsprāgstu. Visas krātās emocijas ekslodē un tad ir haoss. Ne tikai manā, bet manu mīļo dzīvēs.
Es pat nezinu kādēļ mans pulkstenis jau rāda pulkstens četru. Vai tiešām ir jau tik ļoti vēls?
Man ir tik daudz vēl ko teikt, bet es šodien nezinu kā, lai to visu milzīgo informācijas gūzmu apkopo. Ir grūti sakārtot visu pa plauktiņiem, kad visapkārt ir tāds haoss un netīrība. Ja man agrāk vārdi paši plūda, sakāmais sakārtojās secīgi, tad tagad tā nav. Man ir tik daudz ko teikt, viss nāk virsū vienā laikā. Tas, tas un tas. bet skan, vēl šis arī un tas laikam par ar.
Tik daudz kā, pārāk daudz.
Tā kā mans pulkstenis mistiskā kārtā rāda, ka ir jau četri no rīta, tad mans veselais saprāts vēsta, ka man laiks doties pie miera.
Rītdiena būs visai sapringta. Daudz darāmā. Maz laika domāt. Vismaz.
Es laikam, ka māku tikai sūdzēties. Nekas, lai jau.
Tuva dziesma!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru