Dzīve - nezināmu, neparedzamu līkumu pārpilna un nekad nevar zināt, kas Tevi sagaidīs aiz nākamā līkuma. /Liepa/ Tieši tā.
Iet dienas un katrā no tām nākas uzzināt tik daudz ko, jā.Cilvēki necerēti saprot, ka viens bez otra nevar. Cits atzīstas mīlestībā. Pasaule, pasaulīt - Tu attīsties. Beidzot cilvēki man līdzās ir laimīgi. Vai vismaz daļa no tiem. Es smaidu un reizē acīs ir asaras. Pagaidām nezinu kādēļ, bet tas nav par to. Esmu laimīga, ka mani mīļie atrod tos īstos, ar kuriem tie jūtas lieliski. Un laimīga, ka manus mīļos kāds mīl tikpat ļoti, cik es. Labi, manus mīļos neviens tā nemīl, kā es, bet vienalga. Doma ir skaidra un tas ir svarīgākais.
Un, kad pienāks mans laiks, ko? Kad mani kāds tā mīlēs, bez manām drostaliņām un maniem mīļajiem draugiem?
Un, kad pienāks mans laiks, ko? Kad mani kāds tā mīlēs, bez manām drostaliņām un maniem mīļajiem draugiem?
Pēdējās dienās manā galvā ir tikai viņš, bet man ir tīk ļoti bail, ka man atkal sāpēs, ka es, netipiski man, noslēdzos un nepasaku visu kā ir. Man tiešām bail aprauties kā vienmēr. Esmu tik daudzas reizes tajā visā vīlusies, ka man neticās, ka viss var būt arī labi. Man patīk, kā viņš ar mani runā, ko saka, kā saka, ahh. Es tik loti ceru, ka tas ir pa īstam un viņš jūt to pašu, kaut vai nedaudz, jā. Ai, un tagad viņš no manis ir tik tālu. Tiešām tālu. Otrā Latvijas galā, pilnīgā bedrē, grr. Bet viņš būs atpakaļ un tā ir lieliska sajūta!
Man reāli nav par ko sūdzēties, tādēļ arī šis ieraksts ir tik saputrots, nekāds un īsti nav ko teikt, ha!
Courage is not the absence of fear but the judgment that something else is more important than it.- Ambrose Redmoon
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru