Nav jau tā, ka man ir pilnīgi vienalga. Man vienkārši ir piegriezies viss tik tālu, ka uzmetu visam un visiem.
Nav tās Lauras, kas bija agrāk, žēl vai arī nē, bet nav. Kaut kas manī ir mainījies. Vai nu esmu kļuvusi pieaugušāka, vai nezinu, kas notiek. Bet mana domāšana un uzticēšanās citiem ir kļuvusi savādāk. Mans uzticības personu skaits ir sarucis līdz minimumam un, ja tas viss tā turpināsies, es palikšu viena ar savām nelaimēm/priekiem un visām citām figņām. Un uzticēties varēšu tikai pati sev. Vai tas neskan ironiski? Protams. Agrāk man šķita, ka apkārt man ir tikai jauki cilvēki. Cilvēki, kuriem es bez liekas domāšanas varu teikt, kā patiesi jūtus, ko daru un ko domāju. Vairs tā nav. Es sāku redzēt cilvēkiem cauri. Vai nav brīnumjauki? Jā, es sāku saprast, ka katrs ir pats savas laimes kalējs un darīs vienalga ko, lai panāktu savu mērķi. Meklēs mērķa īstenošanai īstos cilvēkus. Un līdz ko mērķis tiks sasniegts, šiem cilvēkiem pagriezīs muguru un par tiem aizmirsīs. Sakāves nebūs. Tikai nākamais upuris, ceļā uz mērķi. Un tā pa riņķi, līdz pieleks, protams, uz mirkli, ka cilvēki, kuri bija līdzās, bija tie svarīgākie. Un tad atliks tikai viena iespēja - lūgt piedošanu un atzīt - "Es kļūdījos, piedod!" Skan skaisti, ne tā? Haha, protams. Skan patīkami, prieks dzirdēt tādas lietas. Un kurš gan spēs, kam tādam pretoties? Neviens. Tu piedod, atgriezies tā cilvēka dzīvē, esi līdzās un kas notiek?! Pēc laika esi turpat kur sāki - Tu esi viens, Tev neviena nav un saproti, Tevi apveda ap stūri, izmantoja un jau atkal beigās pagrieza muguru. Un tā atkal, atkal un atkal..
Ko es ar to gribēju pateikt? To, ka cilvēki ir izmantotāji, manipulatori. Cilvēki ir egoisti! Visi? Nē, vienmēr būs kāds, kas pēc labākās gribas dzīvos. Ir taču jābūt līdzsvaram.
Kas ir nožēlojamākais? Cilvēks cilvēkam melo. Cilvēks cilvēkam tic. Tā tas būs un paliks.
Jūs degradējaties. Degradējaties!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru