Šodien pārņēma nepatīkama sajūta dēļ tā, ka es no sirds centos darīt lietas pēc labākās sirdsapziņas, bet beigu beigās mani novērtē viduvēji, bet citiem, kuriem tai pat laikā ir nospļauties uz visu - vērtējums skan apmēram šādi:"Lieliski, lieliski - 9!"
Ejiet jūs dirst ar šito, ja? Kaitina šāda attieksme. Reāli būtu jāvērtē netikai tas, ko pliki izdara, bet kā un cik ļoti esi centies, ha! Tā es tagad domāju.
Protams, mani jau var apstrīdēt, bet mani tas nerausta ne aiz kājas, ne kā cita. Tas vienkārši ir stulbi, ka nenovērtē cilvēkus, kuri tiešām cenšās un dara.
Un lieki pārliecinājos, ka pagātne un atmiņas uz papēžiem mīs vienmēr. Lai arī, kur tu ietu un ko nedarītu. Tā tas ir un tā tas būs.
Vispār, uznāk brīži, kad gribās paņemt ķieģeli un kādam mest. Tā vienkārši. Nepaskaidrojot kāpēc. Tā gribu un viss!
Kas vēl? Hmm. Manī pēdējā laikā ieplūst tāds kā stimuls kaut ko darīt. Nevaru pateikt no kā tas ir. Varbūt tāpēc, ka beidzot kaut cik normāli guļu, varbūt tāpēc, ka dažas sarunas ietekmēja, varbūt vienkārši esmu ņēmusies prātā, ej nu sazin. Rēbuss, ko tagad minēt. Amats rokā.
Ar katru dienu arvien vairāk pārliecinos par to, ka ir cilvēki, kas vienmēr prātā paliek apmēram desmitgadīga bērna līmenī. Grib uzvesties kā baigā dūda un dāma, bet beigās tur sanāk tikai trula, maza meitenīte, kas smejās, kad parāda rādītājpikstu un iesmejās līdz ar.
Vispār, šis mans ieraksts bija viena liela sūkstīšanās par kaut ko, bet reizē neko.
Galvenais, jau, ka es pati sapratu visu, ko te sarakstīju, paldies, jā!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru