Pērles.

  Ar katru dienu arvien vairāk pieaug riebums pret liekuļiem un tiem, kas no sevis iedomājušies sazin ko. Īsti līdz galam nespēšu saprast, cik ļoti zemu cilvēks ir gatavs krist, tikai reputācijas dēļ. Izdomās un pastāstīs citiem tādas lietas par sevi, kuras citi labprātāk slēptu, bet to jau var, jo tad visi domās, cik esmu kruta, yo.
  Nāk smiekli, kad man skatās acīs, stāsta it kā patiesību, bet es labi zinu, ka tie ir meli. Tik maigu sejiņu, smaida, stāsta, atvainojos, huiņu un domā, ka es neko nezinu. Ja arī es daudz ko no tā visa, kas te darās, nezinātu, es tāpat neticētu nevienam viņas vārdam. Vari izliekties sešos līkumos, nē! Tas ir liekulīgi, nožēlojami un  vispār, tas nav vārdos pasakāms, grr. Un labākais, neredzu jēgu melot. Kāds no manis labums? Nu kāds? Pff.

  Vakardiena bija tik jauka. Bija neizsakāms prieks tā kārtīgi parunāties ar manu mīļo Lauriņu. Bija prieks atcerēties mūsu pirmo tikšanos, sarunas, notikumus. Lieliski. Jūtu, ka ar Elīzi arī attiecības uzlabojas. Vai tikai rodas, kas arī ir labi. Jutos sajūsmināta, kad spēju ar R. tā no sirds parunāties. Mums abiem tas bija vajadzīgs. Man jau nu tiešām. Sapratu, ka manas jūtas ir stipri mainījušās un es vairs neesmu tā Laura, kura vēl pirms pāris mēnešiem šī puiša dēļ darītu visu. Izrunājāmies un sapratām, ka tas nebija mūsu laiks un mums tas vienkārši nav lemts. Jau smējāmies, esam kā Serēna un Dens, ha. Bet, ko es ar to gribēju pateikt.. jā, nu man vairs tas nesāp, esmu tikusi tam visam pāri un tagad palikušas vairs tikai lieliskas atmiņas.
  Šīs dienas rīts bija atziņām pārpilns, akk. Kā Elīze teica:"Laur, Tu šodien runā pērles! :D" Ahh, jā. Sen tādi ašie "Auč" teicieni nebija nākuši ārā, haha.
M:"Es pie Tevis vairs nevienu ballīti nesvinēšu!" Es:"Nu, paldies Dievam!"
Laura:"Nu kā, es, Tu, Tu, Tu un Tu braucam un M. paliek te.”
  Citi cilvēki atstāj tikai atmiņas, citi, tās joprojām veido, jā. Vakar bija lieliska telefonsaruna ar Viņu. Ar to arī viss ir pateikts!
  Un es saprotu arvien vairāk - man ir lieliska un superskaista dzīve! Jums ar būtu pēdējais laiks to saprast!

wish.mp3

  Dzīve - nezināmu, neparedzamu līkumu pārpilna un nekad nevar zināt, kas Tevi sagaidīs aiz nākamā līkuma. /Liepa/ Tieši tā.

  Iet dienas un katrā no tām nākas uzzināt tik daudz ko, jā.Cilvēki necerēti saprot, ka viens bez otra nevar. Cits atzīstas mīlestībā. Pasaule, pasaulīt - Tu attīsties. Beidzot cilvēki man līdzās ir laimīgi. Vai vismaz daļa no tiem. Es smaidu un reizē acīs ir asaras. Pagaidām nezinu kādēļ, bet tas nav par to. Esmu laimīga, ka mani mīļie atrod tos īstos, ar kuriem tie jūtas lieliski. Un laimīga, ka manus mīļos kāds mīl tikpat ļoti, cik es. Labi, manus mīļos neviens tā nemīl, kā es, bet vienalga. Doma ir skaidra un tas ir svarīgākais.
  Un, kad pienāks mans laiks, ko? Kad mani kāds tā mīlēs, bez manām drostaliņām un maniem mīļajiem draugiem?

  Pēdējās dienās manā galvā ir tikai viņš, bet man ir tīk ļoti bail, ka man atkal sāpēs, ka es, netipiski man, noslēdzos un nepasaku visu kā ir. Man tiešām bail aprauties kā vienmēr. Esmu tik daudzas reizes tajā visā vīlusies, ka man neticās, ka viss var būt arī labi. Man patīk, kā viņš ar mani runā, ko saka, kā saka, ahh. Es tik loti ceru, ka tas ir pa īstam un viņš jūt to pašu, kaut vai nedaudz, jā. Ai, un tagad viņš no manis ir tik tālu. Tiešām tālu. Otrā Latvijas galā, pilnīgā bedrē, grr. Bet viņš būs atpakaļ un tā ir lieliska sajūta!

  Man reāli nav par ko sūdzēties, tādēļ arī šis ieraksts ir tik saputrots, nekāds un īsti nav ko teikt, ha!

Courage is not the absence of fear but the judgment that something else is more important than it.- Ambrose Redmoon

dzīve bez apstājas

  Cilvēki ar vien pierāda to, kādi cūkas un maitas, atvainojos, viņi ir. Pašlabuma meklētāji. I guess.

  Patiesībā, tajā, kas tagad notiek, neredzu neko, kas nestu labumu. Runā huiņu, atkal atvainojos, un bojā citiem dzīvi. Rodas sajūta, ka cilvēki barojās no tā, ka melo, bojā citu attiecības un visādi citādi čakarē smadzeni. Tas laikam sagādā neizmērojami lielu prieku - samelot, cik tas ir slikts, ko tas ir teicis un tik padot uz priekšu izdomātu, savā slimajā galvā izfantazētu domu. Kādēļ nevar vienkārši sēdēt savās biksēs un nejaukties citu cilvēku dzīvēs? Vai tas tiešām ir tik ļoti sarežģīti? Vienkārši dzīvo savu dzīvi, ja vēlies, čakarē to, bet atstājies no tiem, kuri vispār ne pa tēmu. Stāsti visiem apkārt muļķības par sevi un viss. Tas ir tik grūti? 

  Rodas priekšstats, ka lielākai daļai ir mazvērtības kompleksi un bērnībā saņēmuši nepietiekamu uzmandību. Audzināti mucās un caur spundi baroti. Nav dots sabalansēts uzturs un tagad visu, ko bērnībā nesaņēma, cenšas atgūt. Varu pateikt vienu - nesanāk. 

  Es varbūt tagad tiešām runāju pārāk saasināti, bet tāds ir mans viedoklis. Es izsaku savu viedokli, kā cilvēks no malas un dažbrīd pat tas nelaimīgais, kurš tiek iesaistīts visā tajā jezgā.Tas ir nožēlojami. Tiešām!

  Atkāpjoties no šīs tēmas, vakar neviļus sapratu, cik ļoti daudz cilvēks var panākt ar savu gribasspēku. Un cik daudz cilvēks iegūst, kaut ko zaudējot. Ļoti daudzi saprot dzīves patieso jēgu un patiesās vajadzībgas tikai tad, kad liekas, ir jau par vēlu, kad liekas - viss ir zaudēts. Tad arī rodas vēlme visu labot. Un kad sāc kaut ko labot, Tu apzinies, ka gribasspēks un apņēmība ir vienīgais, kas palīdzēs. Tu sāksi kaut ko darīt un līdzcilvēki redzēs, Tu centies. Ja spēs novērtēt pūliņus, tie palīdzē. Un labot kļūdas kļūs vēl vieglāk.

  Ir svarīgi arī spēt piedot. Piedot un aizmirst skarbu vārdu, nodarījumu un pārāk ilgu klusēšanu. Ir jāsniedz palīdzīga roka arī tad, ja liekas, ka tas ir bezjēdzīgi. Ir jābūt līdzās un jāpalīdz cīnīties par to, kas ir svarīgs ne tikai Tev, bet arī tiem, kas Tev ir apkārt. Hah, ja ne Tu, tad kurš? Ja ne tagad, tad kad?

neliela deva ironijas

  Nav jau tā, ka man ir pilnīgi vienalga. Man vienkārši ir piegriezies viss tik tālu, ka uzmetu visam un visiem.

  Nav tās Lauras, kas bija agrāk, žēl vai arī nē, bet nav. Kaut kas manī ir mainījies. Vai nu esmu kļuvusi pieaugušāka, vai nezinu, kas notiek. Bet mana domāšana un uzticēšanās citiem ir kļuvusi savādāk. Mans uzticības personu skaits ir sarucis līdz minimumam un, ja tas viss tā turpināsies, es palikšu viena ar savām nelaimēm/priekiem un visām citām figņām. Un uzticēties varēšu tikai pati sev. Vai tas neskan ironiski? Protams. Agrāk man šķita, ka apkārt man ir tikai jauki cilvēki. Cilvēki, kuriem es bez liekas domāšanas varu teikt, kā patiesi jūtus, ko daru un ko domāju. Vairs tā nav. Es sāku redzēt cilvēkiem cauri. Vai nav brīnumjauki? Jā, es sāku saprast, ka katrs ir pats savas laimes kalējs un darīs vienalga ko, lai panāktu savu mērķi. Meklēs mērķa īstenošanai īstos cilvēkus. Un līdz ko mērķis tiks sasniegts, šiem cilvēkiem pagriezīs muguru un par tiem aizmirsīs. Sakāves nebūs. Tikai nākamais upuris, ceļā uz mērķi. Un tā pa riņķi, līdz pieleks, protams, uz mirkli, ka cilvēki, kuri bija līdzās, bija tie svarīgākie. Un tad atliks tikai viena iespēja - lūgt piedošanu un atzīt - "Es kļūdījos, piedod!" Skan skaisti, ne tā? Haha, protams. Skan patīkami, prieks dzirdēt tādas lietas. Un kurš gan spēs, kam tādam pretoties? Neviens. Tu piedod, atgriezies tā cilvēka dzīvē, esi līdzās un kas notiek?! Pēc laika esi turpat kur sāki - Tu esi viens, Tev neviena nav un saproti, Tevi apveda ap stūri, izmantoja un jau atkal beigās pagrieza muguru. Un tā atkal, atkal un atkal..

  Ko es ar to gribēju pateikt? To, ka cilvēki ir izmantotāji, manipulatori. Cilvēki ir egoisti! Visi? Nē, vienmēr būs kāds, kas pēc labākās gribas dzīvos. Ir taču jābūt līdzsvaram.

  Kas ir nožēlojamākais? Cilvēks cilvēkam melo. Cilvēks cilvēkam tic. Tā tas būs un paliks.

  Jūs degradējaties. Degradējaties!

"noslaukiet man kājiņas"

  Ir pienākusi tā diena, kad atkal atgriežos savā mazajā, blogerīšu pasaulītē. Šī laikam ir tā vieta, kura man šo laiciņu pietrūka. Kādus 70% dienu es atvero, ja izdodās, blogu un tā arī aizveru. Man ir tik daudz, ko pateikt, bet tai pat laikā, teikt nav ko. Tas ir savādi. Viss ko varu pateikt.
  Pēdējā laikā esmu pārsteidzoši pozitīva. Mani laikam uzlādē tas pozitīvismas un gaišās sejas apkārt. Vai arī es vienkārši pieaugu?! Nezinu, tiešām. Bet tas, ka es jūtos labi, liecina par tikai pozitīvām un visnotaļ patīkamām lietām.

  Jā, pa šo laiku manā dzīvē tik daudz dažādu lietu notika, ka pat grūti secīgi visu uzskaitīt. Kaut gan, es to nebūt nebūtu sākusi darīt. Ziniet, nevajag arī. Un kāpēc? Jo tā ir pagātne. Mirkļi, kas jau ir notikuši un kuri vairs neatkārtoties. Lai arī bija tādu brīžu, kuriem gribētu, lai ir tāda replay poga. Un tad, kad iet pavisam nelāgi, varu viņu nospiest un atkal justies laimīga. Kaut uz neilgu brīdi, tomēr.. Neiespējami.

  Kas noticis pa šo laiku? Hmm, pabiju Norvēģija. Šī valsts un prombūtne no man mīļajiem man lika saprast, cik ļoti mīlu šo zemi, savu zemi. Savas mājas. Draugus. Ģimeni. Vidi. Visu sev apkārt. To, kas man ir šeit - Latvijā. Tā jau saka, no kaut kā ir jāatsakās, lai saprastu, ko patiesi vēlās. Tagad es sapratu, ko vēlos. Protams, emocijām bagāts ceļojums caur skaisto un sūro Skandināviju bija lielisks, bet tā nav vieta, kur vēlētos pavadīt savus dzīves gadus. Varbūt gadi un kaut kādi nebūt dzīves apstākļi mani piespiedīs mainīt domas, varbūt. Bet ne tagad. Tagad mans viedoklis ir dzelžaini nemainīgs. To es varētu atkārtot kaut miljoniem reižu, ja vajadzētu, jā!

  Kas vēl? Kā jau es - pieķēros, ticēju un mani pievīla. Ļoti iespējams, tās bija tikai manas iedomas, ka kaut kādas kopīga nākotne varētu tam sekot, bet iespējams, man tam neviļus, neapzināti, lika noticēt. Kas gan tagad, lai to izzīlē. Bet no tā visa sapratu - gadi, mīļie, gadi tomēr tik ļoti pasaka priekšā par to, cik nobriedis esi gan vienkāršai draudzībai, gan tuvākām attiecībām, kas vairs nerobežojas tikai ar sausu frāzi -Tu manh patīc & Tu man arī patīc. Un šijā ziņā, diez vai es maldos, kas atkal ir tikai mans uzskats. Protams, saka jau, ka gadi nav galvenais - jāskatās, kāds ir domāšanas veids un blāblāblā, bet nu, es nezinu. Visi šie nelaimīgi piemēri, kas man ir bijuši aci priekšā, liecina par ko citu. Skumji. Maybe not! Jāizaug! Katram savs laiks.

  Un šis ir tas brīdis, kad mani pārņem tā sajūta, kad liekas, es varētu izdarīt tik daudz pasaules labā, bet tai pat laikā - pilnīgi neko. Kāda ironija, ne tā?

  Pāris dienas atpakaļ manu ikdienu izkrāsoja "Mans lieliskais vasaras festivāls - @SSF". Ziniet, emociju pārpilnība. Smiekli, kad man kārtējo reizi nākas pārklausīties. Smiekli par to, kā lietus mūs taranē pa ieejas/izejas "takām". Smiekli par tiem, kuriem alkohols krūtīs par daudz un tiem, kam vienkārši ir fun & dzīve iet uz urrā! Asaras par emocionālo Kažas sniegumu. Asaras pastiepjot roku debesīs un sakot paldies viņam par to, ka viņš bija un vienmēr būs mūsu sirdīs ar savām dziesām. Asaras - domājot par to, cik labi, ka man ir pasaulē labākā draudzene, ģimene un pasaulē labākie mirkļi. Sejā atmostas smaids un prieks, kad kāds pasaka, ka esmu simpātiska, kad kāds tā vienkārši pienāk klāt un pasaka "čau". Smaidīju, kad mani pārsteidz uzraujot gaisā un kutinot kā tādu mazu bērneli. Tas viss ir tik patīkami un atmiņā paliekoši, ka ikreizi atceroties smaidu, kā ar ķieģeli pa galvu dabujusi. Patīkami ir kaut vai pretī atgūts smaids un fakts - apkārt it sasodīti lieliski cilvēki! Jauni draugi, jaunas atziņas un emocijas - tā ir vasara, neaizmirstama vasara!

  Visa ir gana, tiešām. Sūdzēties būtu grēks. Taču, ir tikai viena lieta, kas man pietrūkst. Tik ļoti, ka dažkārt liekas, vieglāk ir nolīst kaut kur un gaidīt, kad klušu veca. Man gribās iemīlēties. Nu tā no sirds. Tik stipri, ka nevienu dienu nespētu bez tās otrās personas. Gribu sajust pretmīlu. Tikpat stipru un nesalaužamu. Gribu to sajūtu. Gribu kādu sev līdzās 24/7. Gribu būt vislieliskākais "Čau!" un visgrūtākais "Atā!". Gribu naktī saņemt īsziņu - Es mīlu Tevi! Tā vienkārši - naktī, neko nesakot. Gribu no rītiem redzēt telefonā īsziņu - Labrīt, mana dārgā! Es mīlu Tevi! Un vakarā, pirms eju gulēt dzirdēt balsi, kas saka, ka mani mīl tik ļoti, kā nevienu. Es tik ļoti to vēlos. Bet tā pagaidām nav. Un laikam tam tā tagad ir jābūt. Visam savs laiks, tā saka, vai ne? Vēl sakot, ka tā mīla atnāk tad, kad vismazāk to gaidot.. Varbūt, varbūt.

  Un vai Tu pamanīji, cik daudz manā ierakstā ir vārda - varbūt? Pamanīji? Malacis! 

  Smaidi, priecājies un baudi visu, ko Tev sniedz katra diena. Tajās visās var atrast tik daudz lietu, kuru dēļ smaidīt. Iemācies katrā pelķē ieraudīt sauli un dzidri zilās debesis. Caur sāpēm saskati kaut vienu iemeslu pasmaidīt. Kļūs vieglāk. Kļūs - es zinu!

  

Neviena nav, tik tūkstotis apkārt!

There are many things that we would throw away if we were not afraid that others might pick them up.

“So many people walk around with a meaningless life. They seem half-asleep, even when they’re busy doing things they think are important. This is because they’re chasing the wrong things. The way you get meaning into your life is to devote yourself to loving others, devote yourself to your community around you, and devote yourself to creating something that gives you purpose and meaning.”