Man bija dota nedēļa, lai es tiktu galā ar visiem saviem darbiņiem, bet nē, mūžīgais, vēlāk, gan jau kaut kā. Šodien man šīs frāzes dēļ nācās ciest un es beidzot sāku apjēgt kādā purvā esmu iekļuvusi. Ir tik neizsakāmi daudz darāmā, ka es pat nezinu kā savilkšu kopā galus.
Bet, it kā manas sekmes neliecina ne par ko sliktu, tā neko, bet es vienkārši morāli jūtu, iekšā kaut kas urd, ka vajag daudz labāk. Nu ja tā, tad laikam, ka tiešām vajag.
Esmu kļuvusi beztbildīga. Protams, savā ziņā es tāda esmu bijusi vienmēr, bet laikam, ka uz vecumu es tāda palieku vēl vairāk. Tas ir slikti. Ļoti slikti. Jūs tā nedariet! Esiet gudri un dariet lietas laikā. Tad jums nebūs problēmas. Nekādu uztraukumu, panikas lēkmju un sajūta, ka esi kā tāda uzvilkta stīga.
Pēdējā laikā mani ir tik viegli nokaitināt. Traki. Vai varbūt arī nē.
Man ir aizdoma, ka jāatsakās no šīs mūsdienu komunikācijas, līdz būšu kārtīgi nostājusies atpakaļ uz kājām. Nu tā stabili. Līdz brīdim, kad zināšu - man nekas vairs nedraud!
Depeche Mode - FreeLove - šī dziesma daļēji nomierina.
Un es pat tagad sēžu un neko lāgā saprātīgu nedaru. Nožēlojams vakars. Vienīgi šodien es nedomāju par lietām, kuras mani sāpina. Šodien prātā lietas (lasīt: sūdi), kuras man liek uztraukties un stresot. Tad jau es labāk mokos ar morālām sāpēm. Nē, bet tiktiešām. Tas tomēr ir nedaudz savādāk. Bet, lai nu kā - manī iekšā, kaut kur dziļi,dziļi mīt kāda neliela motivācija kaut ko darīt. Varbūt tā nav motivācija, bet apziņa, ka nu ir ziepes lielas. Vienvārdsakot - jācīnās!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru