Nāk smiekli, kad man skatās acīs, stāsta it kā patiesību, bet es labi zinu, ka tie ir meli. Tik maigu sejiņu, smaida, stāsta, atvainojos, huiņu un domā, ka es neko nezinu. Ja arī es daudz ko no tā visa, kas te darās, nezinātu, es tāpat neticētu nevienam viņas vārdam. Vari izliekties sešos līkumos, nē! Tas ir liekulīgi, nožēlojami un vispār, tas nav vārdos pasakāms, grr. Un labākais, neredzu jēgu melot. Kāds no manis labums? Nu kāds? Pff.
Vakardiena bija tik jauka. Bija neizsakāms prieks tā kārtīgi parunāties ar manu mīļo Lauriņu. Bija prieks atcerēties mūsu pirmo tikšanos, sarunas, notikumus. Lieliski. Jūtu, ka ar Elīzi arī attiecības uzlabojas. Vai tikai rodas, kas arī ir labi. Jutos sajūsmināta, kad spēju ar R. tā no sirds parunāties. Mums abiem tas bija vajadzīgs. Man jau nu tiešām. Sapratu, ka manas jūtas ir stipri mainījušās un es vairs neesmu tā Laura, kura vēl pirms pāris mēnešiem šī puiša dēļ darītu visu. Izrunājāmies un sapratām, ka tas nebija mūsu laiks un mums tas vienkārši nav lemts. Jau smējāmies, esam kā Serēna un Dens, ha. Bet, ko es ar to gribēju pateikt.. jā, nu man vairs tas nesāp, esmu tikusi tam visam pāri un tagad palikušas vairs tikai lieliskas atmiņas.
Šīs dienas rīts bija atziņām pārpilns, akk. Kā Elīze teica:"Laur, Tu šodien runā pērles! :D" Ahh, jā. Sen tādi ašie "Auč" teicieni nebija nākuši ārā, haha.
M:"Es pie Tevis vairs nevienu ballīti nesvinēšu!" Es:"Nu, paldies Dievam!"
Laura:"Nu kā, es, Tu, Tu, Tu un Tu braucam un M. paliek te.”
Citi cilvēki atstāj tikai atmiņas, citi, tās joprojām veido, jā. Vakar bija lieliska telefonsaruna ar Viņu. Ar to arī viss ir pateikts!
Un es saprotu arvien vairāk - man ir lieliska un superskaista dzīve! Jums ar būtu pēdējais laiks to saprast!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru