Patiesībā, tajā, kas tagad notiek, neredzu neko, kas nestu labumu. Runā huiņu, atkal atvainojos, un bojā citiem dzīvi. Rodas sajūta, ka cilvēki barojās no tā, ka melo, bojā citu attiecības un visādi citādi čakarē smadzeni. Tas laikam sagādā neizmērojami lielu prieku - samelot, cik tas ir slikts, ko tas ir teicis un tik padot uz priekšu izdomātu, savā slimajā galvā izfantazētu domu. Kādēļ nevar vienkārši sēdēt savās biksēs un nejaukties citu cilvēku dzīvēs? Vai tas tiešām ir tik ļoti sarežģīti? Vienkārši dzīvo savu dzīvi, ja vēlies, čakarē to, bet atstājies no tiem, kuri vispār ne pa tēmu. Stāsti visiem apkārt muļķības par sevi un viss. Tas ir tik grūti?
Rodas priekšstats, ka lielākai daļai ir mazvērtības kompleksi un bērnībā saņēmuši nepietiekamu uzmandību. Audzināti mucās un caur spundi baroti. Nav dots sabalansēts uzturs un tagad visu, ko bērnībā nesaņēma, cenšas atgūt. Varu pateikt vienu - nesanāk.
Es varbūt tagad tiešām runāju pārāk saasināti, bet tāds ir mans viedoklis. Es izsaku savu viedokli, kā cilvēks no malas un dažbrīd pat tas nelaimīgais, kurš tiek iesaistīts visā tajā jezgā.Tas ir nožēlojami. Tiešām!
Atkāpjoties no šīs tēmas, vakar neviļus sapratu, cik ļoti daudz cilvēks var panākt ar savu gribasspēku. Un cik daudz cilvēks iegūst, kaut ko zaudējot. Ļoti daudzi saprot dzīves patieso jēgu un patiesās vajadzībgas tikai tad, kad liekas, ir jau par vēlu, kad liekas - viss ir zaudēts. Tad arī rodas vēlme visu labot. Un kad sāc kaut ko labot, Tu apzinies, ka gribasspēks un apņēmība ir vienīgais, kas palīdzēs. Tu sāksi kaut ko darīt un līdzcilvēki redzēs, Tu centies. Ja spēs novērtēt pūliņus, tie palīdzē. Un labot kļūdas kļūs vēl vieglāk.
Ir svarīgi arī spēt piedot. Piedot un aizmirst skarbu vārdu, nodarījumu un pārāk ilgu klusēšanu. Ir jāsniedz palīdzīga roka arī tad, ja liekas, ka tas ir bezjēdzīgi. Ir jābūt līdzās un jāpalīdz cīnīties par to, kas ir svarīgs ne tikai Tev, bet arī tiem, kas Tev ir apkārt. Hah, ja ne Tu, tad kurš? Ja ne tagad, tad kad?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru