time ticking

Lieliska svētdiena. Esam iekāpuši vasarā. Precīzāk, esam ceļā uz pavasari ar vasaras laiku. Ir tik savādi rakstīt kaut ko par vasaru. Ka tā jau tepat, tepat aiz stūra, jo es vēl nesen teicu, cik ļoti nevēlos sniegu, kā gaidu Ziemasvētkus, bet paskat tik - jau esam iekāpuši marta noslēguma nedēļā. Vēl pāris dienas un jau aprīlis klāt un tad padomā - maijs un viss. 3 mēnešus garas brīvdienas, miers no skolas, uztraukumiem, stresa un daudz saules, prieka, smiekļu un nepārspējami daudz piedzīvojumu un lielisku izjūtu.
Es būšu viena no tām, kas sūdzēsies un, kas jau sūdzās, ka skola jau sēž aknās un ātrāk gribās tik prom. Mēs jau varam to visu negribēt. Varam vēlēties kaut ātrāk tiktu prom no tā sauktā murga, bet kā mana mamma saka, ir pagājuši 18 gadi, kopš viņa beidza skolu, viņa atzīst - viņa grib atpakļ šos laikus, kad lielākā problēma bija mājasdarbi. Protams, viņai mājasdarbi bija apmēram trīs reizes mazāk, nekā man tagad, bet tas nemaina pašu lietas būtību. Skolas laiks tomēr ir jāizbauda, lai arī kā mums liktos, cik glupi un nevajadzīgi, kaitinoši un traucējoši tas nebūtu.
Patiesību sakot, man šobrīd būtu jāmācās. Jāpilda neskaitāmi daudzie mājasdarbi, bet slinkums ņem virsroku, precīzāk, blogger.com ņem virsroku. Bija liela vēlme šeit kaut ko ierakstīt, tā nu es te sēžu un rakstu.
Pieļauju domu, ka te nekas īpaši ievērības cienīgs nav, bet tas neko nemaina.
Pēc apmēram 50 minūtēm būs jādodas prom. Ar vecākiem došos pie kaimiņienes un viņas mazā, jaukā dēlēna. Atzīmēsim dzimšanas dienu un jūtu, ka jauki pavadīsim laiku.
Tagad gan, kamēr man ir laiciņš, pabeigšu savus iesāktos darbiņus un tad nu došos.

Smaidam un baudam to, kas mēs esam ceļā uz to, kas vēlamies būt!