Tik dusmīga kā šodien,es sen nebiju bijusi. Es cilvēks cenšos, daru, bet beigās pasaka, ka tā nav labi un nevienam citam arī nepatīk. Protams, kritizēt jau vienmēr ir vieglāk, nekā pašam izdomāt kaut ko cienīgu un pietiekami labu. Tā ir cilvēku viena no lielākajām kļūdām. Nosoda idejas, saka, ka nav labi utt, lai gan pašiem nav nekā tikpat laba, ko stādīt priekšā. Es jau, protams, nesitu dūri galdā un nesaku, ka mana ideja ir vislabākā, ka jāņem tieši tā, neviena cita, bet tomēr, labāka jau nu tiešām bija par to, kas ir šobrīd. Mīļie cilvēki, ir jādomā ar prātu. Ir jāsaprot, ko tu pats vari izdarīt, neskatoties apkārt un nepiebalsojot citiem. Izaudzējiet sev mugurkaulu un esiet paši par sevi.
Sākumā saka, jājāā, lieliski, tas, ko vajag, bet kad jāsāk kaut kas darīt, tad ir kurnēšana un pukstēšana, ka nav labi tas, šis ir slikti un tas to pēkšņi nevar. Interesanti, ka pirms tam pēkšņi visi varēja. Diezgan ironiski. Bet lai jau cilvēki cīnās kā paši māk, ja nespēj pieņemt, ka viņiem visu padod degungalā kā uz paplātes ar zelta maliņu. Un labā kvalitatē, laikam šajā momentā tas ir svarīgākais - kvalitēte.
Visbēdīgāk šobrīd šķiet tas, ka liela nauda ir izsviesta vējā. Bezjēdzīgi. Tikpat labi es to latu vietā, ko iztērēju šim absurdam, varēju nopirkt sev kaut ko vērtīgu un lietderīgu. Bet, ko tagad, lai es daru? Protams, neko. Ej iesālies un sēdi biksēs. Apmēram tā tagad mani nostādija.
Tāda ir tā pateicība. Ne paldies, ne pliku maizi iedos. Ūdeni iedos nevis padzerties, bet iespļaus Tev sejā. Un tā tas ir mūždien. Es labu gribēdama, pretī nekad neko nesaņemu. Visi prot kritizēt un neko vairāk.
Izdariet taču beidzot paši arī kaut ko un tad ziniet mācīt, kā pareizi vajag.
Vispār, par šo lietu tiešām esmu aizvainota. Varbūt tiešām ir cietusi mana pašcieņa un viss ar to saistītais, nezinu.
Bet es vienkārši nespēju stāvēt malā un gaidīt, kad man kāds kaut ko liks darīt. Es nemāku gaidīt, kad mani, kā pārējos, stumdīs un izrīkos - dari to, tagad ej te, to nē, šito jā utt. Tas nav manā dabā. Es nespēju noskatīties kā cilvēki mokās. Es ņemu un daru. Tāda ir tā darba alga. Nenovērtē jau to, skumji.
Labi, būšu tagad kā pārējie. Sēdēšu, neko nedarīšu, klusēšu un būšu pelēkā pele, kas tikai gaida uz citiem. Sarunāts! Ne darīšu kaut ko, ne neko. Ieskrienieties!
Vakarā bija lielisks treniņš. Mans ķermenis pēc kaut kā šāda bija izslāpis. Tagad esmu gandarīta par aizvadīto vakaru.
Priekšā vēl daudz darba, treniņu sakarībā, bet mēs esam lieliski ieskrējušās un ar lieliem, platiem soļiem dodamies uz priekšu. Ir patīkami redzēt, ka kaut kas notiek, ka viss ir procesā un tuvojās lielajam, gala iznākumam. Zinu, ka beigu beigās visas būsim gandarītas par izdarīto. Tas ir pats labākais!
Tagad esmu izsūdzējusi savu bēdu un nu droši varu uz brīdi pievērsties mācībām un tad miegam, un atpūtai.
