all around the world

Feels like your beatin', beatin' the drumbeats into my

heart.

Feels like there's nothin', nothin' around to make me

stop.

You are a motion that makes me high.

You are a dream that burns inside.

A magic potion, that's my soul.

Come fly with me.

  Šodien piespiedu kārtā nācās aizdomāties par cilvēka zemapziņu. Par to, kas nodarbina mūsu prātu, kad mēs guļam un cik no miegā redzētā ir taisnība, kā tas mūs ietekmē un kādas paralēles var vilkt ar reālo pasauli.

  Nezinu, cik lielā mērā sapņi ir tulkojami un savelkami ar reālo dzīvi, jo, katram sapņi tulkojās savādāk. Katrs dienas laikā ir piedzīvojis, ko pilnīgi atšķirīgu, kas kaut kādā mērā iespiežas zemapziņā un to ataino sapņos, ko redzi, kad esi iemidzis. 

  Pēdējā mēneša laikā manu miegu tramda sapņi, kurus vairāk var saukt par murgiem. Nepatīkami un pēc pamošanās jūtos slikti, it kā tiešām kaut kas tāds būtu noticis reālajā dzīvē. Tad vairāk iedziļinoties tajā visā, kas iepriekšējo mēnesi ir noticis, nācu pie slēdziena, ka man pietrūkst fiziskās slodzes. No nekā nedarīšanas kļūstu paranoiska, man ir vairāk laika domāt par visādām lietām un mans ķermenis pārāk atslābst. Tam vairs nav slodzes, kas reizē arī nodarbinātu smadzenes. Tās arī nogurtu un līdz ar to mans miegs kļūtu ciešāks un sapņi būtu savādāki, vai arī vispār būtu miegs bez sapņiem. Manā gadījumā tas būtu vislabākais variants. Bet jā, tā tas ir. Nācu pie slēdziena, ka man ir nepieciešama fizikas slodze, kā tas bija agrāk.
  Tas, protams, ir personīgi man. Bet katram šie faktori var atšķirties, jo kā jau es teicu - katrs mēs esam savādāks. 

  Šodien savu domu bija visai grūti noformulēt, tādēļ šis ieraksts vairāk ir kā tāds referāta iztirzājums vai secinājums, kas kuram tuvāks.

Dzīve ir skaista, lai arī, kas tajā notiktu. Ir jāmāk katru dzīves pagriezienu izvērst tā it kā tam būtu jābūt, jāsmaida, jāiet uz priekšu un neparko nav jādomā. Domājam gaišas domas un sapņojam skaistas lietas! Mīlam - tos, kas mums ir apkārt, tos, kas mūs mīl, sāpina. Mīlam lietas, kas liek mums smaidīt un priecāties. Dzīve tev ir dota tikai viena un tā ir jābauda kā pirmo un pēdējo reizi.

Esi brīvs.

Priecājies par ikdienišķiem niekiem kā to dara bērns - bezrūpīgi!

Izdari ko tādu,ko nekad neesi darījis.

Iemīlies! Līdz ausīm, neprātīgi. 

Dejo. Lietū. Visur. Dejo!

Smejies no sirds.

happiness, it's choice.

  Kā es gribu mācēt norobežot sevi, proti, iemācīties stāties pretī tam, ka es pārāk ātri pieķeros cilvēkiem. Tā dēļ esmu tik traki cietusi un sāpinājusi citus. Gribu iemācīties sev iestāstīt - šim cilvēkam nepieķeries, tam arī nē un vispār, nepieķeries ne vienam. Tiklīdz pieķeros, uzreiz pakļauju sevi riskam tikt sāpinātai. Ne vienmēr, protams, bet.. Pieķeršanās ir arī jauka un patīkama. Tu zini, ka ir kāds, kuram Tu vari uzrakstīt, izstāstīt ko es darījis, ko ne. Tu zini, ka vienmēr būs kāds, kuram esi veltījis laiku, kurš laiku ir veltījis arī Tev. Visam vienmēr būs savas gaišās un tumšās puses, neskatoties ne uz ko. Tā tas vienkārši ir dzīvē iekārtots un to nemainīt, lai arī cik ļoti Tu vēlies, jo vienmēr būs kāds, kuram vajag stiprāk, dziļāk un maigāk. Var mainīties tikai Tu pats un cilvēki, kuri Tev ir apkārt. 

“Keep your head up and your arms out; you never know what may fall into your life.”

Make your own story. Story about you. And maybe about you & me.

  

“Life will break you. Nobody can protect you from that, and living alone won’t either, for solitude will also break you with its yearning. You have to love. You have to feel. It is the reason you are here on earth. You are here to risk your heart. You are here to be swallowed up. And when it happens that you are broken, or betrayed, or left, or hurt, or death brushes near, let yourself sit by an apple tree and listen to the apples falling all around you in heaps, wasting their sweetness. Tell yourself you tasted as many as you could.”

a simple life

  Cilvēks smagi maldās sakot, ka viņa dzīve ir parasta, tāda kā citiem un šalalā. Katram dzīve atšķiras ar notikumiem tajā, ar cilvēkiem, ar piedzīvojumiem. Un vispār, nedrīkst teikt, ka mēs esam vienādi. Katrs ir unikāls un nekur neatradīsi divas vienādas dzīves, cilvēkus, raksturus un pusdienu atliekas. 
 

the time dirty bit

  Ir pagājis kāds laiciņš, kopš pēdējo reizi šeit rakstīju, tas tiesa. Neliegšos, liels traucēklis ir un vienmēr būs slinkums. Iespējams arī neciešamais laika trūkums un visādi citādi dzīves sīkumi, kas neviļus traucē ikdienas ierasto ritmu. Es būtu pateicīga vienalga, kam, lai tikai manā ikdienas steigā atrastos laiks, lai šeit kaut ko ierakstītu, tas būtu lieliski. Ir patīkami palasīt to, kas ar mani ir noticis pagātnē un, ko varbūt esmu piemirsusi lielo notikumu burzmā.
  Ir noticis tik daudz kas, nespēju pat visu tā kārtīgi sagremot, patiesībā.
  Stādies priekšā, ir jau 2011. gads. Tas ir tik neticami. Grūti aptvert, ka laiks skrien tik ārprātīgi ātri. Tāda sajūta, ka laiks ir kā tāds ekspresvilciens, kas mani rauj sev līdzi, un ceļā neredzot neko, kā tikai zibošās ainas pa ceļam, prātā paturot tikai to skaistāko un neaizmirstamāko. Un Tu nespēj nemaz attapties, kad esi jau galā, manā gadījuma jāsaka - esi pārdzīvojusi,izdzīvojusi un visādi citādi dzīvojusi 2010. gadu! 

   Gads ir bijis notikumiem bagāts, piedzīvojumiem pārpilns. Ir bijuši smagi triecieni, iemīlēšanās, zaudējumi, uzvaras. Viss ir bijis! Un es droši varu teikt - varbūt neesmu kļuvusi par labāku cilvēku, bet zinu, ka esmu tāda, kāda nebūs neviena cita uz šīs pasaules! Tur es varu likt savu galvu ķīlā. Un es ar to lepojos. Ir lietas, kuras tiešām es nožēloju - lietas, kuras neesmu pateikusi, izdarījusi, vai arī pretēji, ko esmu izdarījusi un pateikusi. Protams, tā ir tagad pagātne un to vairs nekādi nemainīt, bet ir kas tāds, ko vēl var mainīt, un tā ir nākotne! Tā ir jāveido tā, lai 2060. gadā var pateikt - tie tik bija laiki, kā mēs tur to, kā mēs tur šito. Un tā, lai smaids no sejas nepazūd ne mirkli.
  Ir tik daudz lietu, ko gribētu izkliegt skaļi un cerēt, ka pēc tam kļūs labāk. Ir tik daudz lieto, ko gribētu noklusēt. Tā būs vienmēr, jo nekad nebūs ideāli, nekad nebūs tā, kā Tu patiesi vēlies. Vienmēr būs kaut kas uz to pusi, bet, lai arī kā būtu - jāiet paceltu galvu un jādomā - jā, tā/tas esmu es! Jāsmaida un jāpriecājās par to, ko Tev dzīve sniedz. Un, kad sniedz, jāprot to saķert un izmantot savā labā tā, kā tieši Tu to vēlies. Tieši tā un nekā savādāk! Kal dzelzi, kamēr vēl karst - tas saucās apmēram tā.

  If you believe in yourself and with a tiny pinch of magic, all your dreams come true!

  Šim gadam ir tik daudz dažādu apņemšanos, ka īsti nevar saprast, ar kuru tad, lai sāk. Visām ir tik liela nozīme manā dzīvē. Jāpievēršas vairāk sevis pilnveidošanai. Jāaizmirst par slikto, jādomā pozitīvi un šalalā. Tiešām, tik daudz kā.
  Pagaidām, laikam jāsāk ar to, ka jānoskaņojas pēdējam semestrim skolā. Būs traks gads, es jau paredzu. Tik daudz kā darāma - zinātniskais darbs, olimpiādes. Pat sīkumi - obligātās literatūras utt. (Būtu pa pirmo, ja es tiktu galā ar Kaudzīšu "Mērnieku laikiem", ak vai.) Gads būs traks, par to liecina ne tikai tas, ko sola skola, bet arī viss ārpus tās. Jauni draugi, jaunas atziņas, piedzīvojumi, ballītes. It viss. Nevaru vien sagaidīt, kad varēšu tajā visā mesties iekšā un turpināt iesākto braucienu ekspresī!

  Sev un pārējiem es novēlēšu izturību, pacietību un spēju pat vistumšākajā naktī saskatīt mirdzam zvaigzni!

  Solīt es neko nesolu, bet - es šeit vēl parādīšos un kāda vārsma taps!
  Paldies, ka atlicināji laiku un izlasīji.

  -LAURA