Tātad, esmu atgriezusies šeit. Ļoti sen nav sanācis rakstīt. Man liekas, ka kādi mēneši divi nu tiešām. Uztaisīju jaunu blogu. Svaigu, tādu, lai nav jālasa vecie ieraksti, lai viss ir jauns un patīkams.
Atcerējos nesen pagājušo ziemu, kad šeit cītīgi rakstīju un dalījos savās domās, atmiņās un emocijās. Tie bija jauki laiki. Viss bija vietā. Pie sāniem bija tie cilvēki, kuriem tur vajadzēja būt, sniegs līdz padusēm un laimīgas sejas. Man pietrūkst tā visa. Pat ļoti, bet es par to nesēroju tā, kā to būtu agrāk darījusi un jāsaka, kā darīju.
Es tagad visu to, kas bija uzskatu par kā kaut ko jauku. Par lieliskām atmiņām, jaukiem brīžiem un kaut kā tā. Jāsmaida un jābauda dzīve, jo tas, ka kādas durvis aizveras, nozīmē tikai to, ka kādas līdz ar to atverās. Ar šādu domu es sevi turu virs ūdens. Savādāk es būtu padevusies un mana dzīve būtu tāds kā pelēks pleķis ikdienā.
Ir dienas, kad liekās, ka mana cenšanās un turēšana sevi grožos, neko nedod, pa galvu maisās domas:"Priekš kam es cenšos, kam to vajag, kāda jēga, labāk nav!"- bet tad atceros, cik daudzi manā labā ir centušies, cik daudziem rūp tas, vai es smaidu vai nē. Cik daudzi centušies man ieskaidrot - dzīve turpinās. Tas iedvesmo un palīdz, pat ļoti.
Tad atliek tikai pasmaidīt un pateikt "Paldies, ka Jūs esat!"
Vispārībā ir tik daudz, kas noticis. Rakstīt, protams, es nerakstīšu to visu, bet fakts paliek fakts. Notikumi pēc notikumiem, pārmaiņas pēc pārmaiņām. Tik daudz kā. Vairāk vai mazāk mani tas apmierina, bet ir lietas, kas varētu notikt savādāk, t.i. gludāk un raitāk, mazāk sāpīgi un tā. Bet galvenais, viss notiek. Mēs dzīvojam un baudam notiekošo kā vien varam!
Ak vai, sanāca te tāds kā mazs sacerējums, apcerējums. Hihii.
Cerams, ka es būšu pietiekami apņēmīga, lai te rakstītu pēc iespējas biežāk. Bet, zinot mani. Ai, nu tad jau redzēsim.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru