dreams are necessary to life

  Man apmēram stundu vai vairāk vienkārši stāv šis te vaļā. Kaut kā nevedās rakstīšana.
Būtu daudz ko uzrakstīt, bet es nemāku. Man nav pareizo vārdu. Trūkst izteiksmes līdzekļu.
  Jā, manā dzīvē ir maza laimīte. Patiesībā, divas. Vabūt pat vairāk nekā divas. Es sāku pieļaut domu, ka varbūt arī man paveiksies. Tiešām, tā kārtīgi. Neko nenožēlojot un atmiņā atstājot tikai jauko un veidojot tālāk lielisku nākotni. Es nevēlos šobrīd domāt par to, kā būtu, ja būtu, jo tas tikai sabojā mirkli un neļauj to izbaudīt. Par to, kā būs, es domāšu tad, kad tas jau būs noticis un atskatīšos un to, kā jau aizgājušu mirkli, darbību. Šis mirklis ir viens un tas ir jāizbauda. kaut vai tas ir kāds dzīves kritums vai pacēlums. Bez sāpēm, nevar izjust prieka saldo garšu. Tā arī, bez kritumiem nevar spriest par to, cik augsts ir kāpums.
  Šis mirklis ir mans un es to ņemu sev. Es to izbaudu un nedomāju par to, kas būs rīt vai parīt, vai aizparīt, pēc nedēļas.

Lai būtu kā būtu, kaut kā taču jābūt, jo nekad tā nav bijis, ka nekā nav bijis.

Priecājos, ja izlasīji!

on a mission

“To be happy with a man you must understand him a lot and love him a little. To be happy with a woman you must love her a lot and not try to understand her at all.” ~Helen Rowland  

Hug me till you drug me honey, Kiss me till i'm in a coma.

  Neesmu turējusies pie sava, tā teikt, solījuma. Nav sanācis šeit ierakstīt tik bieži, cik vēlētos. Bet tas nekas.

  Ai, ir noticies tik daudz kas, pārsvarā ir tikai pozitīvas lietas. Un tas ir tik jauki. Tā jau saka, nevajag meklēt, tas pats atnāk, tieši tad, kad vismazāk to gaidi. So true.
  Šobrīd skan Enigma un pārņem tāds miers. Ir tāda kā harmonija. Nespēju formulēt savu domu. Šobrīd ir viss, ko pašlaik varu vēlēties. Protams, ir pārītis lietu, ko gribēt šobrīt, bet tas nav reāli iespējams. Vismaz šobrīd. Pagaidām.
  Esmu ļoti mazliet laimīga.

  dziesma mieram

  Šī brīža karstākā vēlēšanās - satīties mīkstā, siltā segā, sēdēt pie kamīna, ar tuvākajiem draugiem malkot vīnu un runāties. Mierpilna mūzika un visas problēmas, lai sadeg kopā ar liesmu kamīnā. Cik patiesībā maz nepieciešams, lai gūtu patiesu baudījumu. Pat mazākais sīkumiņš var likt justies laimīgam. Varbūt ne ilgu laiku, bet kādu mirkli dienā - tiešām.

  ♥ dziesma noklausies un izbaudi!

hello hello

rise your soul

Šodien, salīdzinājumā ar citām dienām, esmu ļoti daudz izdarījusi. Piecēlos desmitos, paēdu brokastis, nedaudz pastrādāju un tad pieķēros pie mācībām. Pārrakstīju biloģijas darba lapu, sameklēju vajadzīgo informāciju par to tēmu [audi un to funkcijas], sakārtoju darba mapi un tā.
Gribēju iesākt pildīt vēsturi, bet uznāca slinkums, jo pirms tam atrāvos no mācīšanās un tad vairs nav tas. He. Salaistīju istabā puķes, izsūcu un tagad te viss ir jauks un tīrs.
Maza harmonija.
Manī ir neliels nemiers. Nezinu, kas to ietekmē, bet ir tāds minimāls. Bet man vairāk šķiet, ka tāds pozitīvs, nekā negatīvs. Vairāk kā satraukums un tā. Lai gan, es īsti nezinu, hihii.
Pirmīt, kad mācījos, bija tik izteikta svētku sajūta. Vecmamma virtuvē vārīja kāpostus un smaržoja pēc štovētiem. Šī smarža man asociējās ar svētkiem - Ziemassvētkiem, dzimšanas dienām -, jo tad mamma vai vecmamma vienmēr štovē un rosās pa virtuvi un tad viss smaržo. Plusā, man skanēja mūzika, ka visu laiku mani turēja šijā svētku sajūtā.
Man gribās kādus tāda veida svētkus. Ar lielu rosīšanos un tmldz. Jā.

Used to.

I used to care a lot what people thought about me, then I learned I definitely can’t please everyone, some people will like you, and some people will hate you, but I really don’t care either way. I’m not losing sleep over it.

šīs dienas dziesma

Believe

Sēdēju dīvānā, spēlēju durakus, vēroju māsīcu ar viņas puisi un aizdomājos. Diezgan dziļi. Iedomājos arī par savu Sirsniņu, kura beidzot ir laimīga. Kurai ir otra pusīte. Kāds, kuru mīlēt ne tā, kā mani.
Vērojot māsīcu, sapratu, cik ļoti tādā ziņā esmu vientuļa. Man tik ļoti pietrūkst kāds, kuru apmīļot, iedot bučiņu, uzrakstīt tā vienkārši sms :"Es Tevi mīlu!" un tā vienkārši tādas saņemt. Ir grūti apzināties, ka tā visa Tev nav pat rokas stiepiena attālumā. Labā ziņā, bet tomēr apskaužu tos, kuriem ir attiecības. Mīlošas, saprotoša un visādi citādi lieliskas attiecības. Es tiešām priecājos par tiem, kuri beidzot ir atraduši savas otrās pusītes. Pazaudētu ābola pusīti, vāciņu podiņam, cimdiņu rociņai.
Tiešām, ir grūti. Jūtos viena, vientuļa.
Zinu, ka noteikti gaužos nevietā un nelaikā. Bet tiešām, ir dienas, kad gribās tik ļoti sev kādu blakus, kādu, kas ir Tavs un tikai Tavs, ka iekšā viss sāk vārīties un sažņāudzās. Zinu, ka kādu dienu, negaidot, šis cilvēks parādīsies manā dzīvē, bet līdz tam, kā jau iepriekšējā ierakstā teicu - jāizbauda, visu, ko dod, kamēr dod. [kamēr dod, khehe]
Vienīgi tajā visā mani priecē tas, ka esmu spējusi aizmirst cilvēku, kuram agrāk būtu atdevusi sevi visu. Viena liktenīga diena spēja man atvērt acis un ar kārtīgu spērienu palīdzēja man saņemties un pacelt galvu. Man tas bija vajadzīgs. Bija vajadzīga tā manis sagraušana, lai beidzot apjēgtu, ka esmu cīnījusies par to, kas sen vairs nav man vajadzīgs. Kā jau man teica, viss ir galvā. Tieši tā, tas viss bija tur. Vēlme pēc šī cilvēka utt. Nenoliegšu, ka dažkārt ataust atmiņā visi jaukie brīži, vēlme pēc šī cilvēka, bet tad es sapurinos un pasaku sev - pagātne, viss - un tad es atkal eju taisni, paceltu galvu. Protams, cilvēks man bija, ir un vienmēr būs svarīgs, bet ne vairs tā. Vairs es neesmu gatava krist un celties. Vienreiz kritu un tad arī smagi sasitos. Kā teikt, mācība ilgam vai vispār, uz visiem laikiem.
Labi, šo tēmu esmu apcerējusi pietiekami šim vakaram, lai gan varētu vēl ilgi un dikti.

Ir jātic. Vienalga, ir vai nav iemesls, bet ir jātic. Tad viss notiks. Notiks tas, pats negaidītākais.

Atnāc, kad vari.

Šobrīd man nav īpaši, ko rakstīt, bet bija vēlme te pienākt un kaut ko tomēr ieskricelēt.
Brīvdienas sākušās uz diezgan miegainas nots. Šodien vienīgi spīd saule. Nav tik drūms, kā citdien. Tas tā nedaudz uzmundrina. Nevaru teikt, ka esmu skumja vai kā savādāk, bet ņemot vērā laika apstākļus, tie nedaudz nomāc. Nav tāda emociju pacēluma, trūkst nedaudz krāsu un jautrības.
Bet, ir jāmāk tajā visā, tomēr saskatīt kaut mazumiņu jaukā. Ir miers. Tāds neliels pluss visā. Neliels.
Un man šodien nesanāk rakstīt.
Mūza, kur Tu esi? Kad atnāc, dod man ziņu!

Glāze šampanieša

Miegains rīts un daļa no dienas.
Izgāzās plāns ar mīlules dāvanu. Nedaudz saškrobījos un sajutos nelaimīga, bet tad izdomāju, ka man fantāzija tak strādā un uzdāvināšu, ko citu, tikpat jauku. Protams, nebūs tas, bet nekas. Izdomāšu, jā.
Atbrauca māsīca ar draugu. Tik jauki, ka mājās ir vēl kāds, izņemot mani, mammu un vecmammu. Dienās, kad esmu tikai ar viņām, rodas vēlme no mājas pazust. Aizbraukt kaut kur prom. Jo ir iestājusies tāda kā rutīna. Dienu dienā vieni un tie paši darbi, vienas un tās pašas sejas, kas nemitīgi kaut ko pārmet un tādā stilā. Bet ir dienas, kad gribās to izbraudīt, laiku ar ģimeni. Jo es vienu dienu tā domāju, man jau pēc pāris mēnešiem būs 18. Ar laiku parādīsies attiecības. Nopietnas attiecības. Sākšu veidot pati savu ģimenes ligztu un ģimeni nāksies pamest. Ne tā, bet atstāt viņus. Un es zinu, ka viņus satikt, tad gribēšu daudz vairāk. Paradoksāli, kad ir, tad nevajag, kad nav, tu skriešu dzenies pēc tā. Vai ne tā?
Bet, atgriežoties pie tā, ka atbrauca māsīca.. Tik jauki. Parunājāmies. Bijām uz molu. Ārprāc, kā pūta vējš. Aiznesāmies trakie uz Ziemeļu fortiem. Nu ziniet, viļņi kā filmās. Un tur bija tik daudz kaitotāju un sērfotāju. Stilīgie pašnāvnieki. Kādu pusstundu stāvējām un vērojām viņus. Varu iedomāties kāds viņiem beidzot ir kaifs. Beidzot ir gaidītie viļņi. Varu iztēloties, ka viņiem tas ir gluži tāpat kā mazam puikam nopirkt ilgi kāroto mašīnīti, vai meitenītei - jauno, moderno lelli.

Mājās godpilni nosvinējām viņu (māsīcas un viņas drauga) atbraukšanu - izdzērām divas šampanieša pudeles. Vēlreiz apstiprinājās tas, ka šampanietis dod pa galvu. Abas ar māsīcu par visām muļķībām smējāmies. Tas bija forši atkal kopā ar viņu pasēdēt un smieties, kā agrāk, vecajos labajos laikos. Tik bieži tas nemaz nesanāk. Skumji, ka satiekamies tikai labi, ja vienu reizi pusgadā, vai vispār, gadā. Tā jau ir, katram savi darbi darāmi, steiga, attālums tomēŗ. Nauda. Visam savi iemesli. Visnotaļ pamatoti. Tādēļ ir jāizbauda iespējas, kad tās dotas. Un netikai šijā situācijā. Bet gan visās.

Ir jāizmanto viss, ko Tev dod. Nejau divreiz būs tāda laime.

Ir jāizmanto!

Atgriežamies pie vecā labā

Tātad, esmu atgriezusies šeit. Ļoti sen nav sanācis rakstīt. Man liekas, ka kādi mēneši divi nu tiešām. Uztaisīju jaunu blogu. Svaigu, tādu, lai nav jālasa vecie ieraksti, lai viss ir jauns un patīkams.
Atcerējos nesen pagājušo ziemu, kad šeit cītīgi rakstīju un dalījos savās domās, atmiņās un emocijās. Tie bija jauki laiki. Viss bija vietā. Pie sāniem bija tie cilvēki, kuriem tur vajadzēja būt, sniegs līdz padusēm un laimīgas sejas. Man pietrūkst tā visa. Pat ļoti, bet es par to nesēroju tā, kā to būtu agrāk darījusi un jāsaka, kā darīju.
Es tagad visu to, kas bija uzskatu par kā kaut ko jauku. Par lieliskām atmiņām, jaukiem brīžiem un kaut kā tā. Jāsmaida un jābauda dzīve, jo tas, ka kādas durvis aizveras, nozīmē tikai to, ka kādas līdz ar to atverās. Ar šādu domu es sevi turu virs ūdens. Savādāk es būtu padevusies un mana dzīve būtu tāds kā pelēks pleķis ikdienā.
Ir dienas, kad liekās, ka mana cenšanās un turēšana sevi grožos, neko nedod, pa galvu maisās domas:"Priekš kam es cenšos, kam to vajag, kāda jēga, labāk nav!"- bet tad atceros, cik daudzi manā labā ir centušies, cik daudziem rūp tas, vai es smaidu vai nē. Cik daudzi centušies man ieskaidrot - dzīve turpinās. Tas iedvesmo un palīdz, pat ļoti.
Tad atliek tikai pasmaidīt un pateikt "Paldies, ka Jūs esat!"
Vispārībā ir tik daudz, kas noticis. Rakstīt, protams, es nerakstīšu to visu, bet fakts paliek fakts. Notikumi pēc notikumiem, pārmaiņas pēc pārmaiņām. Tik daudz kā. Vairāk vai mazāk mani tas apmierina, bet ir lietas, kas varētu notikt savādāk, t.i. gludāk un raitāk, mazāk sāpīgi un tā. Bet galvenais, viss notiek. Mēs dzīvojam un baudam notiekošo kā vien varam! 
Ak vai, sanāca te tāds kā mazs sacerējums, apcerējums. Hihii.
Cerams, ka es būšu pietiekami apņēmīga, lai te rakstītu pēc iespējas biežāk. Bet, zinot mani. Ai, nu tad jau redzēsim.