There are many things that we would throw away if we were not afraid that others might pick them up.

“So many people walk around with a meaningless life. They seem half-asleep, even when they’re busy doing things they think are important. This is because they’re chasing the wrong things. The way you get meaning into your life is to devote yourself to loving others, devote yourself to your community around you, and devote yourself to creating something that gives you purpose and meaning.”

es mīlu bioloģiju

Šodien pārņēma nepatīkama sajūta dēļ tā, ka es no sirds centos darīt lietas pēc labākās sirdsapziņas, bet beigu beigās mani novērtē viduvēji, bet citiem, kuriem tai pat laikā ir nospļauties uz visu - vērtējums skan apmēram šādi:"Lieliski, lieliski - 9!"
Ejiet jūs dirst ar šito, ja? Kaitina šāda attieksme. Reāli būtu jāvērtē netikai tas, ko pliki izdara, bet kā un cik ļoti esi centies, ha! Tā es tagad domāju.
Protams, mani jau var apstrīdēt, bet mani tas nerausta ne aiz kājas, ne kā cita. Tas vienkārši ir stulbi, ka nenovērtē cilvēkus, kuri tiešām cenšās un dara.
Un lieki pārliecinājos, ka pagātne un atmiņas uz papēžiem mīs vienmēr. Lai arī, kur tu ietu un ko nedarītu. Tā tas ir un tā tas būs.
Vispār, uznāk brīži, kad gribās paņemt ķieģeli un kādam mest. Tā vienkārši. Nepaskaidrojot kāpēc. Tā gribu un viss!
Kas vēl? Hmm. Manī pēdējā laikā ieplūst tāds kā stimuls kaut ko darīt. Nevaru pateikt no kā tas ir. Varbūt tāpēc, ka beidzot kaut cik normāli guļu, varbūt tāpēc, ka dažas sarunas ietekmēja, varbūt vienkārši esmu ņēmusies prātā, ej nu sazin. Rēbuss, ko tagad minēt. Amats rokā.
Ar katru dienu arvien vairāk pārliecinos par to, ka ir cilvēki, kas vienmēr prātā paliek apmēram desmitgadīga bērna līmenī. Grib uzvesties kā baigā dūda un dāma, bet beigās tur sanāk tikai trula, maza meitenīte, kas smejās, kad parāda rādītājpikstu un iesmejās līdz ar.
Vispār, šis mans ieraksts bija viena liela sūkstīšanās par kaut ko, bet reizē neko.
Galvenais, jau, ka es pati sapratu visu, ko te sarakstīju, paldies, jā!

mērkaķseja

Apmēram kādu trešo, ja ne pat cetrurto, stundu sēžu pie atvērta bloga un nezinu, ko rakstīt. Visu laiku liekas, ka ir taču tik daudz, ko pateikt, bet, kad jāsāk rakstīt - nekā. Tukša lapa un bezjēdzīgi liet ūdeni arī negribu.

Vakardiena bija patīkama ar to, ka nebija vakars jāaizvada vienai pašai. Biju kopā ar savu mīlo meiteni. Pat, ja mēs neko daudz nedarām, arī tā ir laika pavadīšana kopā. Katra savā stūrī mācījāmies un bija labi.
Viņa uzraka kaut kādu grāmatu, kurā bija jocīgi vigrinājumi parādīti (lasīt:kamasutra). Smējāmies par to, cik tas viss tizli izskatās, ja piedomā klāt muļķības.
Šī diena, lielos elpas vilcienos ir patīkama. Ar to, ka skolā bija jātup tikai lidz 12. Patiesībā, varēja vispār neiet. Nebūtu zaudējuma. Patīkami apzināties, ka paredzēto 7 stundu vietā bja tikai 3. Jā, tas tiešām ir jāiegrāmato. Bieži tā negadās, haha.
Šodien ir pirmais aprīlis? Ja? Nu baigi. Mani iznesa cauri divreiz. Tīri tehniski, mani tas nekrata. Ja labi gribētu, es varētu ikvienu izjokot kaut vai 34. augustā. Un novelt visu uz - bet šodien taču 34. augusts. Tā lūk.
Vispār, izlasīju, dzirdēju un vispār atcerējos to, ko sen biju aizmirsusi. Vai vismaz domāju, ka esmu aizmirsusi. Varbūt vienkārši cerēju, ka būšu aizmirsusi. Un tā vienmēr. Atceros un tad lieliskais noskaņojums vējā. Bet mani mieirna tas, ka es vismaz neesmu vienīgā, kas cieš, haha. Lai cik ļauni arī tas neskanētu, es neesmu uz šīs pasaules vienīgā dvēsele, kas cieš. Tādēļ, šī viena doma mani nomierina.
Draugi, draugi, draugi. Bez tiem es laikam vispār sen būtu pakārusies. Miers un basta! Šie daži, man ļoti tuvie cilvēki, vienmēr ir man līdzās un atbalsta. Tas brīžos, kad liekas, ka Tv viss ir zudis, ir vissvarīgākais. Ar visu savu dzīvību nespētu atmaksāt to labo, ko šie cilvēki man devuši. Bez padomiem un rūpēm es sen būtu pazudusi. To es lieliski apzinos. Šie cilvēki, lai arī kā, bet cenšas palīdzēt. Sanāk tā retāk to tā kartīgi novērtēt, bet, kad sāc novērtēt, tad saproti, nepietiktu ar visu pasaules naudu un mantām, lai spētu atdarīt.
Nemanot jāsmaida, kad domāju par šiem cilvēkiem.
Ir lieliska sajūta apzinoties - man līdzās ar brīnišķīgi cilvēki! Jebkurā jomā apbrīnojami, skaisti, patīkami un visādi citādi superīgi!
Vispār, esmu šeit salējusi ūdeni un viss ir ne pa tēmu, bet, vismaz es zināšu, ko šijā dienā domāju. Nākotnei - būs ko palasīt, atkal atcerēties. Un tā mūždien!

Ehh. Ir piektdiena un es 22:30 jau eju gulēt. Vienalga.