Būtu daudz ko uzrakstīt, bet es nemāku. Man nav pareizo vārdu. Trūkst izteiksmes līdzekļu.
Jā, manā dzīvē ir maza laimīte. Patiesībā, divas. Vabūt pat vairāk nekā divas. Es sāku pieļaut domu, ka varbūt arī man paveiksies. Tiešām, tā kārtīgi. Neko nenožēlojot un atmiņā atstājot tikai jauko un veidojot tālāk lielisku nākotni. Es nevēlos šobrīd domāt par to, kā būtu, ja būtu, jo tas tikai sabojā mirkli un neļauj to izbaudīt. Par to, kā būs, es domāšu tad, kad tas jau būs noticis un atskatīšos un to, kā jau aizgājušu mirkli, darbību. Šis mirklis ir viens un tas ir jāizbauda. kaut vai tas ir kāds dzīves kritums vai pacēlums. Bez sāpēm, nevar izjust prieka saldo garšu. Tā arī, bez kritumiem nevar spriest par to, cik augsts ir kāpums.
Šis mirklis ir mans un es to ņemu sev. Es to izbaudu un nedomāju par to, kas būs rīt vai parīt, vai aizparīt, pēc nedēļas.
Lai būtu kā būtu, kaut kā taču jābūt, jo nekad tā nav bijis, ka nekā nav bijis.
